Un tad es uzzināju, ka Anna grib pamest šo brīnišķīgo bērnu un atstāt viņu bērnunamā. Ar visu to ka biju pārlaimīga par mana bērna piedzimšanu, es tam nevarēju noticēt! Es teicu viņai katru dienu: “Anniņa! Galu galā bērns nav vainīgs! Atstājiet bērnu, neradiet bāreņus!”
Bet Anna tikai saspieda viņas lūpas un klusi vērsās pret sienu. Viņas vecāki arī bija pret “vardarbības bērnu”. Viņas klusums mani biedēja. Tas noslēpa kaut ko nelabu, vēstīja ko liktenim izšķirošu.
Un kādu dienu viņa pameta istabu un vairs viņa te neatgriezās. Viņa aizgāja halātā un čībās, pameta mazuli. Ilgu laiku es nevarēju piedot sevi par to, ka nebiju atradusi iespēju un vārdus, kas viņai palīdzētu mainīt domas. Mans mazulis gulēja blakus istabā, tāpēc pēc katras barošanas es skrēju pie sveša bērna, Annas meitas.
Līdz šim meitene gulēja pie aparāta slimiem bērniem (viņai bija skābekļa badošanās simptomi), viņa bija tik maza un neaizsargāta, pat nenojaušot, ko viņai bija paredzējis liktenis. Kļūt par bāreni, Bērnu nams… Tas ir briesmīgi. Laiks tuvojās aizbraukšanai, mēs ar dēlu jau ieguvām tādu svaru, kas nepieciešams izrakstīšanai. Un tad nāca mana pēdējā diena.
Es atnācu atvadīties no Mašeņkas (nejauši nosaucu meiteni, Maša, es domāju, ka šis vārds no bērnu pasakas padarīs meitenes dzīvi mazliet burvīgāku). Mašeņku arī taisījās izrakstīt. Viņa nebrauca mājās. Viņas ceļš veda uz mazuļu māju, un tad bērnunams priekšā. Māja, kurā nav mīlestības, nav maiguma. Kur naktī bērnam nepienāks klāt mamma, nesamīļos viņu, nepiespiedīs viņu, neaizdzīs visus murgus.
Tāda niecīga bērna dvēsele, kas jau ir piedzīvojusi nodevību un apmānu. Un tieši šajā brīdī es nolēmu, ka es nebraukšu prom bez viņas.
Šī ir mana Mašeņka, es esmu atbildīga par šo mazo bērnu. Es pieņēmu lēmumu tik impulsīvi, ka tas šokēja manu vīru un vecākus. Pēc pāris minūtēm klusuma klausulē, mans uzticamais vīrs izdvesa: “Nu, gan izaudzināsim, tagad man ir arī meita”. Nebija šaubu, bija nepieciešams rīkoties. Un pēc ilgām nedēļām dokumentu vākšanas, nervu, tiesu un mēs esam mājās.
Mašeņka bija likteņa dāvana. Saldumiņš – meita. Mīloša, rūpīga meitiņa. Viņa absolvējusi skolu ar zelta medaļu, sāka studēt universitātē un sapņo kļūt par ārstu.
Es esmu laimīga, ka šis stāsts beidzās tādā veidā. Un es drīz būšu vecmāmiņa. Un mēs gaidam savus ilgi gaidītos mazbērnus.