Man bija ļoti grūtas dzemdības, mans dēls nāca ar kājām pa priekšu, un mēs abi gandrīz nomirām. Un šeit mēs atrodamies patoloģijas nodaļā. Režīms kā armijā. Agra celšanās, barošana, atsevišķas palātas no bērniem, tikai skrienu turp, paskatīties, “kā mans dēlēns tur?”
Lasi vēl: Ar ko draud gēla laka jūsu nagiem? Dāmām noteikti jāizlasa!
Un visās šajās Slim**cu dienu rutīnās visas domas ir tikai par vienu lietu: ka tik ātrāk nokļūt mājās kopā ar mazuli. Bet man par lielu nožēlu, manas palātas biedrenei, kas tikko dzemdēja meiteni, tas bija savādāk.
Annai bija 17 gadi. Viņai bija iestājusies grūtniecība pēc tam, kad pusaudžu banda viņu nežēlīgi izvaroja. Izsekoja viņu līdz mežam un pieci uzmetās meitenei. Tajā laikā viņa vēl bija jaunava.
Meitene tikko izdzīvoja, ilgi tika ārstēta, un, kad viņa uzzināja, ka viņa bija iestājusies grūtniecība, viņa gribēja uztaisīt pašnāvību. Grieza vēnas, labi, māte atgriezās agri no darba, Annu atgrieza pie dzīvības.
Un dzemdību nodaļā viņa izturējās kā nošaušanā. Visu laiku kliedza: “Novāciet to izdzimteni no manis! Es to negribu pat redzēt!” Un Annas meita tikai smaidīja un ūjināja, pat nebija mazāko aizdomu, ka viņa būs bārenīte. Mīlīga tāda, vienkārši skaistulīte!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā