“Tad es sāku strādāt vienā turku restorānā, kas bija netālu no manām mājām par viesmīli. Tas darbs ir grūts. Tur tas grafiks bija tāds, ka sešas dienas strādā un viena diena ir brīva. Un jāstrādā bija pa 10 stundām dienā. Ok, es tā pie sevis padomāju – labi, tas tagad ir mans darbs, es strādāšu. Bet patiesībā tas ir tik grūti, jo tu visu dienu esi uz kājām, nēsā šķīvjus, pieņem pasūtījumus… ” – viņa atceras, un atceras, ka viņas alga tur bijusi 220 mārciņas nedēļā.
“Man likās – wow! Es tagad braukšu uz veikalu to savu lielo naudu tērēt, bet man jau nebija laika to tērēt, jo man bija tikai viena brīvdiena, kuras laikā varēja izgulēties un drēbes izmazgāt,” – Laura smejas.
Tomēr viņa šo pieredzi novērtē, jo tā bijusi viņas pirmā darba pieredze citā valstī, kur ir cita kultūra, cita valoda. “Baigi ilgi es gan tur nenostrādāju, nevarēju izturēt to grafiku ar vienu brīvdienu.”
Vēlāk viņa sākusi strādāt populārā britu sporta veikalā: “Tur bija forši, tur man patika. Es sāku strādāt ap Ziemassvētku laiku, kad viņiem ir lielāks pieprasījums, jo joprojām jau vēl nebiju pilngadīga, tāpēc arī tur biju vienkāršs darbinieks.”