Mūžīgā mīlestība dažiem var likties nedaudz biedējoša. Kur nu vēl runāt par to, kā visu dzīvi mīlēt vienu un to pašu cilvēku. Taču Lora un Mets tieši ir no tiem cilvēkiem, kuri spēja savu mīlestību nest caur visu dzīvi.
Lora un Mets satikās bērnu dārzā
„Vienas no manām pirmajām atmiņām,- saka Mets, – tās ir par to, kā es trīsgadīgs stāvu grupas priekšā un saku, ka kādreiz apprecēšos ar viņu”.
Bērnībā viņi pavadīja daudz laika kopā
Mets ar mīlestību atceras to laiku, kuru viņi kopā pavadīja bērnībā:
„Kad mēs bijām bērni, Lora iemācīja šūpoties šūpolēs, zīmēt paugurus, to kā „pareizi” ēst ceptu sieru. Mēs mīlam atcerēties par to, kā spēlējām paslēpes, skraidījām viens otram pakaļ pa bērnu laukumiņu un negulējām „klusajās stundās””.
Viņš saka: „Tad es biju iemīlējies Lorā, un es vēl arvien esmu viņā iemīlējies”.
Tāpat kā daudzi pāri, kuri bija kopā praktiski visu dzīvi, šie divi uz kādu laiku pazaudēja saikni:
„Galu galā, kad mēs sākām iet sākumskolā, mēs pazaudējām sakni uz nākošajiem septiņiem gadiem, mēs redzējām cits citu vienīgi uz Ziemassvētku kartiņām, ar kurām apmainījās mūsu ģimenes”.
Beigu beigās vecākajās klasēs, pateicoties kopējam draugam, viņi atkal sāka sazināties un praktiski uzreiz sagāja kopā:
„Pēc divām nedēļām mēs nolēmām būt pāris”.
Meta un Loras mīlestība spēja pārvarēt visas pusaudžu vecuma peripetijas
„Mēs satikāmies visu vecāko klašu laiku, kaut arī mācījāmies dažādās mācību iestādēs”, – paskaidro Mets.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu