“Šausmīgi raudāju, mēnešiem…” – daiļā latviešu aktrise Ieva Florence-Vīksne intervijā atklāj savas dzīves sāpīgākos brīžus

Foto – ekrānuzņēmums

Talantīgā latviešu kino un teātra aktrise Ieva Florence-Vīksne, intervijā raidījumā “Dž.Spot” režisoram Dž.Dž. Džilindžeram atklāja daudzus savas dzīves sāpīgākos brīžus.

Daiļā aktrise, kura jau vairākus gadus ir laimīgi precējusies ar aktieri Oskaru Vīksni, stāsta, ka savu pirmo nelaimīgo mīlestību piedzīvojusi 17 gadu vecumā. Un toreiz viņai tā bijusi ļoti sāpīga pieredze.

“Mana pirmā mīlestība bija 17 gadu vecumā,” – stāsta Ieva, bet Džilindžers smejas, ka mūsdienās jau šādā vecumā pirmā mīlestība esot retums. Uz ko Ieva atbild, ka viņai līdz tam vairāk esot interesējis sports, un viņa savulaik aizrāvusies ar basketbolu.

“Bija man gredzens, skaists. Rihards mani bildināja un pirms tam viņš vēl pajautāja manai mammai, vai drīkst? Un viņa atļāva. Viņš mani bildināja Ziemassvētkos, manā vārda dienā, 24.decembrī. Un es teicu – jā, bet vai mums nevajadzētu sagaidīt pilngadību? Un viņš piekrita.

Foto – ekrānuzņēmums

Pagāja gads, nākamajos Ziemassvētkos, atkal manā vārda dienā, viņš man zvana un saka – tiekamies pie “Origo”. Jo viņš dzīvoja Jūrmalā, bet es – Rīgā. Un viņam bija jābrauc pie manis, pie manas ģimenes uz Ziemassvētku vakariņām. Un es jau toreiz sapratu, ka kaut kas nav labi… Viņš atbrauc ar sarkanu rozi un saka man, ka grib šķirties. Bet man vēl gredzens pirkstā, un es peldu mīlestībā. Tas bija nereāli. Es prasu – kāpēc? Viņš teica, ka viņam to ir grūti izskaidrot, viņš teica, ka neesmu pie tā vainīga, ka tas nav saistīts ar mani. Es atceros, ka viņš minēja vārdu “karjera”.

Lasi vēl: Izskatīgās latviešu aktrises Ievas Florences-Vīksnes dzīvē – brīnišķīgi jaunumi!

Toreiz viņa tēvs bija viens no Latvijā vadošajiem miljonāriem, un viņam tā karjera bija ārkārtīgi svarīgs jautājums. Bet es biju māksliniece… Es varu iedomāties, kā viņa vecāki toreiz uz mani skatījās. Un, kad mēs bijām kopā, viņš bija iedomājies, ka arī grib būt aktieris. Es domāju, ka arī viņam bija ļoti smagi.

Foto – ekrānuzņēmums

Tā tas notika. Es aizbraucu mājās. Šausmīgi raudāju, mēnešiem… Atceros, ka divas nedēļas gulēju gultā, raudāju un neskatījos spogulī, jo man bija vienalga, kā es izskatos. Bet pēc tam es atgriezos skolā, un man visi prasa – kur tavs gredzens? Es laikam teicu, ka kaut kur noliku, ka neatceros. Bija šausmīgi to atzīt… ” – atklāti pastāsti Ieva.

Viņa arī teic, ka pārdzīvot smago šķiršanos viņai toreiz palīdzējusi puiša mamma, kura bija ļoti izpalīdzīga un iejūtīga sieviete.

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru