“Paskatījos Dziesmu svētkus, palika baisi.” Cittautieša viedoklis

Žurnāliste Edīte Brikmane, kura pēc Dziesmu svētku gājiena ietvītoja “Jaudīgi!”, Karapetjanam atbild: “Kāda atšķirība starp pūli, kas sajūsmā piedalās rokkoncertā, uzgavilē vienam solistam, kurš kliedz “hands up” un visi klausa? Svinēta tiek dziesma un būšana kopā, ne kāds režīms. Riebums pret amatpersonu runām to pat apliecina. Bet ir normāli, ka viens vai otrs nepatīk. #PeaceAndLove””

Arī citi diskusijas dalībnieki uzskata, ka viedokļi var būt atšķirīgi, un reakciju drīzāk izsaucis ne pats viedoklis, bet tā pasniegšanas veids: “Ir tikai cilvēcīgi, ka uz muļķību atbild ar muļķību. Protams, reakcija uz jūsu ierakstu, bija sakāpināta, bērnišķīga. Tomēr arī pats ieraksts ir tāds pats. Var gadīties, ka ilgi dzīvojot kāda sabiedrībā palaiž garām tai būtisku notikumu jēgu, bet tad labāk jautāt, nevis apgalvot.”

Diemžēl atsevišķi diskusijas dalībnieki no argumentiem pāriet pie personiskiem, tostarp rasistiskiem apvainojumiem, ļaujot Karapetjanam sarkstiski vispārināt: “Latvieši tomēr ir ļoti mīļi.”

Kaismīgā diskusija sociālajos tīklos, kā arī iepriekš ironiski apspriestais jautājums par to, ka Dziesmu svētki vispār netiek atspoguļoti Latvijas krievu medijos, tomēr liek uzdot jautājumu arī par svētku organizētāju profesionalitāti. Protams, mēs vēlētos, lai Dziesmu vētku fenomens šeit dzīvojošajiem ir pašsaprotama vērtība, tomēr, saprotot, ka tā var nebūt, būtu bijis vērts šo plašsaziņas līdzekļu uzmanību īpaši pievērst vismaz tiem mazākumtautību kolektīviem, kuri ļoti aktīvi iesaistījās Dziesmu svētku programmā.

Aiks Karapetjans ir filmu “M.O.Ž.”, “Pirmdzimtais”, “Cilvēki tur” režisors, Latvijas Nacionālajā operā iestudējis augstu novērtētu izrādi “Seviljas bārddzinis” (Latvijas Gāzes Gada balva), Lielās mūzikas balvas laureāts.

LA.lv

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru