Tagad visi viņai metās virsū. Mana jaunākā māsa, kuru sieva reiz bija izvilkusi no briesmīgas situācijas un uzaudzinājusi kā savu meitu, viņu piekāva, un es tikai skatījos. Anna aizgāja tajā pašā dienā. Lielākā daļa mantas mājā piederēja viņai, bet viņa neko neņēma līdzi. Bērni mēģināja iejaukties, bet mani argumenti un meli pārliecināja arī viņus.
Es samaksāju “izpirkuma maksu” un jutos kā karalis – tieši divas nedēļas, kamēr ilga mūsu medusmēnesis. Nē, tas noteikti ir kaut kas īpašs, ja ballītēs kopā ar mani dodas skaistumkaraliene. Bet tas arī viss, es dzīvoju ellē.
Diāna ir izšķērdīga, nezinoša, bezsirdīga. Viņa man visu laupa, nestrādā, paliek mājās ar bērnu, bet no socializēšanās ar viņu nav nekāda prieka. Mums nav pat intīmas attiecības: man ir sākušās problēmas šajā ziņā… Esmu diezgan pārliecināts, ka viņa ar kādu tiekas. Nevienai dzīvai dvēselei es to nevaru atzīt.
Un pat ja meitene būtu eņģelis, tagad es saprotu, ka visam ir savs laiks. Manā dzīvē ir saulriets – nav jēgas vēlēties būt kopā ar kādu, kurš piedzīvo saullēktu. Es nevaru attēlot vīrieti jaunības gados, pat ja gribētu. Aizmirstiet par dažādām zālītēm…
Diāna ir pārtraukusi manus kontaktus ar ģimeni: bērni ir atsvešināti, bet viņu mātei viss ir kārtībā – bez manis viņa izskatās jaunāka un laimīgāka.
Es jūtos kā cietumnieks – savā dvēselē un savās mājās. Esmu pieļāvis briesmīgu kļūdu, bet baidos to kādam atzīt. Es ciešu – un smaidu. Dažas lietas es nevaru atzīt pat šajā vēstulē.
Man pietrūkst manas sievas. Es dotu jebko, lai pagrieztu laiku atpakaļ. Es iedomājos, cik brīnišķīgi būtu novecot kopā ar to, kas bija blakus man, kad biju jauns, apskaužot pārus, kas pārdzīvojuši grūtus laikus un palikuši kopā arī vecumdienās. Joprojām saglabāju cerību salabt ar Annu, taču viņa neļauj man pietuvoties. Esmu sūtījis viņai dāvanas, viņa tās ir atdevusi. Viņa saka, ka ir man piedevusi, bet vairs nevēlas ar mani neko kopīgu. Dievs, palīdzi man.