LAI IEGŪTU KĀDU, KURŠ JŪS MĪL
Lasi vēl: Daudzas sievietes tic: bērns palīdzēs viņām apslāpēt to sāpi, kuras nodarījuši viņām apkārtējie visas dzīves laikā. Kāda mana kliente palika stāvoklī gadījuma sakara rezultātā, un nolēma bērniņu paturēt – kā mierinājumu. Vēlāk viņa šo lēmumu nosauca par “egoistiskāko lēmumu viņas dzīvē”. Kāda cita teica, ka “bērniem nav jālaiž pasaulē bērni”, domājot, ka viņai pašai nepietika brieduma un emocionālās stabilitātes, lai kļūtu par labu māti.
Problēma ir tajā, ka bērna eksistences jēgai ir funkcija – būt par emocionālo “ātro palīdzību” mātei. Tādās ģimenēs izaug emocionāli nenobrieduši un nepatstāvīgi bērni, kuri agri iemācās izdabāt citiem, bet slikti apzinās paši savas vēlmes un vajadzības.
TĀPĒC, KA NO JUMS TO SAGAIDA
Nav svarīgi, kurš – vīrs, māte, tēvs, vai kāds cits apkārtējais. Ja mēs radām bērnu tikai tāpēc, lai nesarūgtinātu citus, mēs aizmirstam paši par savu gatavību spert šo soli. Šim lēmumam ir jābūt apzinātam. Mums pašiem ir jānovērtē savs briedums un jāsaprot, vai mēs esam spējīgi nodrošināt bērnu ar visu nepieciešamo.
Rezultātā tādu vecāku bērni sūdzas par to, ka kaut arī viņiem viss ir – jumts virs galvas, apģērbs, ēdiens uz galda, – nevienu neinteresē viņu emocionālās vajadzības. Viņi saka, ka jūtas kā kārtējais ķeksītis savu vecāku dzīves mērķu sarakstā.
LAI DZĪVE IEGŪTU JĒGU
Bērna parādīšanās ģimenē tiešām var vecāku dzīvei sniegt jaunu impulsu. Bet, ja tas ir vienīgais iemesls, tad tas ir draņķīgs iemesls. Tikai jūs paši varat noteikt priekš sevis, kāpēc dzīvojat. Cits cilvēks, lai arī jaundzimušais, to jūsu vietā izdarīt nevar.
Tāda pieeja nākotnē var pārvērsties pārlieku lielā aprūpē un sīkākajā kontrolē pār bērniem. Vecāki cenšas bērnā ielikt pēc iespējas vairāk. Viņam nav pašam sava telpa, savas vēlmes, balsstiesības. Viņa uzdevums, viņa eksistences mērķis ir padarīt vecāku dzīvi mazāk tukšu.
LAI NODROŠINĀTU DZIMTAS TURPINĀŠANOS
Iegūt kādu, kas mantos mūsu biznesu, mūsu ietaupījumus, lūgsies par mums, kura atmiņā mēs dzīvosim pēc savas nāves – šādi spriedumi jau izsenis ir likuši cilvēkiem rūpēties par pēcnācējiem. Bet, cik ļoti šis ņem vērā pašu bērnu intereses? Kā ar viņu gribu, viņu izvēli?
Bērns, kuram “dzimtā ierakstīts”, ka ir jāieņem vieta ģimenes dinastijā,vai arī jākļūst par mantojuma glabātāju, aug milzīga spiediena vidē. Bērna vajadzības, kuras neietilpst ģimenes scenārijā, parasti sagaida pretošanos vai tiek vienkārši ignorētas.
“Mamma man izvēlējās apģērbu, draugus, pat universitāti, balstoties uz to, kas bija pieņemts viņas aprindās, – stāstīja man viena no manām klientēm. – Es kļuvu par juristi tāpēc, ka tā gribēja viņa. Kad reiz es apzinājos, ka ienīstu šo darbu, viņa bija šokā. It īpaši viņu aizskāra tas, ka es pametu labi apmaksātu, prestižu darbu, un aizgāju strādāt par skolotāju. Viņa to piemin katrā mūsu sarunā”.
LAI GLĀBTU LAULĪBU
Neskatoties uz visiem psihologu brīdinājumiem, desmitiem un simtiem rakstu populārajos izdevumos, mēs joprojām ticam, ka bērna parādīšanās var izdziedināt attiecības, kurās ir parādījusies plaisa. Kādu laiku partneri patiešām var aizmirst par savām problēmām, un koncentrēties uz jaundzimušo. Bet galu galā bērns kļūst par vēl vienu strīdu iemeslu.
Nesaskaņas par to, kā audzināt bērnus, kļūst par biežu šķiršanās iemeslu – kopā ar neuzticību, dzeršanu un naudas problēmām. “Neteikšu, ka mūs izšķīra tieši strīdi par audzināšanu, – man teica kāds vīrietis vidējos gados. – Bet tie noteikti kļuva par pēdējo pilienu. Mana bijusī sieva atteicās mācīt dēlam disciplīnu. Viņš auga neuzmanīgs un neklausīgs. Es nevarēju to paciest”.
Protams, viss ir individuāli. Pat, ja lēmums radīt bērnu, nav bijis pietiekoši pārdomāts, jūs tik un tā varat kļūt par labiem vecākiem. Ar noteikumu, ka jūs nolemsiet būt godīgs pret sevi, un iemācīsieties atpazīt tās neapzinātās vēlmes, kas valda pār mūsu uzvedību.
