Bobijam šogad palika 31 gads. Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatu viņš ir vecākais suns uz planētas Zeme. Precīzāk sakot, neviens suns visā mūsu pasaules vēsturē nav nodzīvojis tik ilgu mūžu!
Neskatoties uz tik nobriedušu suņa vecumu, Bobijs joprojām izskatās ļoti šiki. Un tas neskatoties uz to, ka suns savas šķirnes vidējo vecumu ir pārdzīvojis uz pusi. Kā viņam tas izdevās, pastāstīsim šajā rakstā.
Vecākais suns
Bobijs dzimis 1992. gada 11. maijā. Šī informācija tika apstiprināta Portugāles valdības mājdzīvnieku datubāzē, ko pārvalda Nacionālā veterinārārstu arodbiedrība. Viņa šķirne oriģinālā saucas Rafeiro do Alentejo. Un mūsu platuma grādos to sauc par portugāļu sargsuni vai portugāļu mastifu.
Vidēji šīs šķirnes suņi dzīvo apmēram 12-14 gadus. Bobijam izdevies nodzīvot jau gandrīz 31 gadu. Sunim tas patiešām ir neticami daudz. Visu šo laiku viņš dzīvoja Portugāles ciematā vīrieša Leonela ģimenē. Bobijs darīja to, kas bija viņa dabā. Viņš ganīja un apsargāja lopus.
Bobijs pārspēja gandrīz gadsimtu vecu rekordu. Viņa priekšgājējs suns Blūijs (1910-1939) bija Austrālijas ganu suns, kurš nodzīvoja 29 gadus un 5 mēnešus. Līdz ar to Bobijs ir ne tikai vecākais dzīvais suns – viņš ir vecākais suns vēsturē.
Šī jaukā suņa dzīvesstāsts aizkustina līdz sirds dziļumiem. “Man bija 8 gadi, kad viņš piedzima,” stāsta viņa īpašnieks Leonels. Kopā ar Bobiju piedzima vēl 3 kucēni. Leonela tēvs bija mednieks, tāpēc mājā vienmēr bija suns.
Leonela vecāki nevarēja paturēt kucēnus. Un tolaik Portugāles ciemos bija pieņemts vienkārši aprakt nepatīkamos un nevajadzīgos dzīvniekus. Briesmīga prakse! Bet tāda bija Portugāles realitāte. Bobijam izdevās izdzīvot nejaušības dēļ. Kad tēvs paņēma kucēnus no mājas, viņš vienkārši vienu nepamanīja.
Laimīga suņa dzīve
Leonels atceras, ka viņš un viņa brāļi bija ļoti skumji. Tomēr jau nākamajā dienā viņi pamanīja, ka Gira (kucēnu māte) turpina apmeklēt spārnu, kurā piedzima viņas mazuļi. “Mums tas šķita dīvaini, jo viņai tur vairs nav jāiet. Kucēnu vairs nav,” atceras vīrietis.
Puisis sekoja sunim un atklāja, ka viņa dodas pie sava kucēna. Viņam izdevās izvairīties no tuvinieku skarbā likteņa. Un Leonels kopā ar saviem brāļiem Bobija esamību centās paturēt noslēpumā.
“Mēs zinājām, ka tad, kad viņš atvērs acis, mani vecāki viņu nevarēs aprakt,” Leonels paskaidroja. Jaundzimušajiem kucēniem parasti nepieciešama viena līdz divas nedēļas, lai pirmo reizi atvērtu acis. Tas ir saistīts ar centrālās nervu sistēmas attīstību.
Galu galā Leonela vecāki atrada suni. Viņš jau bija atvēris acis, un nebija kur likties: viņi nolēma mājdzīvnieku atstāt. Tiesa, puišiem no soda neizdevās atbrīvoties. Bet viņi bija gatavi darīt visu, lai glābtu dzīvnieku.
Pēc Leonela teiktā, Bobijam izdevies nodzīvot līdz šim vecumam, jo viņš vienmēr atradās prom no trokšņainām pilsētām, nekad nebija pieķēdēts un nestaigāja pavadā. Viņš ir ļoti sabiedrisks suns, kurš pieradis visu laiku pavadīt ārā.
31 gadu vecais Bobijs tagad
Tagad Bobijs ir mazāk aktīvs nekā kādreiz. Viņam patīk gulēt mājas pagalmā četru kaķu kompānijā, kuri arī dzīvo fermā kopā ar Leonelu. Suns sāka slikti redzēt, un viņa saimnieks sāka biežāk pamanīt, ka suns savā ceļā saduras ar dažādiem priekšmetiem.
Aukstajā sezonā Bobijam patīk atpūsties pie ugunskura. Leonels baro viņu ar to pašu pārtiku, ko ēd pats. Suns nekad nav ēdis nekādu speciālu dzīvnieku barību. Vīrietis uzskata, ka tas veicināja mīluļa ilgmūžību.
Pēdējo 30 gadu laikā Bobijs ne reizi nav apmeklējis veterinārārstu. Sunim nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas. Nu, nez, cik gadus liktenis viņam vēl ir sarūpējis?