Un velti vīrs centās iegalvot, ka vienkārši bija pārlieku aizsvilies, gribējis teikt savādāk, domājis pavisam ko citu – sieva vien piekrītoši māja ar galvu. Viņam ir taisnība. Viņam vajadzēja apprecēt kādu citu, viņa neiebilst, viņa pati pie visa ir vainīga.
Un dzīve pārvētās par elli. Tāpēc ka tad, kad cilvēks pieņem un atzīst visus apvainojumus, attiecības izbeidzas. Kad otrs pārstāj aizstāvēties, cīnīties un atbildēt, konfliktu vairs nebūs. Bet arī jūtas pazudīs. Beigsies vienlīdzīgas attiecības un līdz ar to arī mīlestība. Nevienu nevar apvainot un pazemot mūžīgi: nedz vīru, nedz sievu, nedz bērnu, nedz savu padoto…
Šis vīrs gan apbēris savu sievu ar dāvanām, gan lūdzis piedošanu, gan runājis pār mīlestību. Viņa vienklausījās un māja ar galvu. Un skatījās vīram pāri, ārā pa logu, uz dzeltenām koku lapām, lūkojās debesīs, skatījās kaut kur tālumā. Tur, kur skatās visi tie, kuru sirdis ir salauztas, tie, kas piekrita tam, ka viņi ir slikti un nekam nederīgi.
Nekad nesakiet šos vārdus sev tuvam cilvēkam, jo pienāks reiz diena, kad viņš tiem piekritīs. Taču labāk no tā nepaliks nevienam.
Avots: