„Jā, tev ir pilnīga taisnība”, teica sieva savam vīram. Viņš kliedza viņai sejā, ka viņa ir neglīta, resna, ir slikta māte, un vispār viņam vajadzēja klausīt savai mammai, kura viņu bija brīdinājusi! Viņš arī agrāk bija to visu teicis dusmu uzplūdā, turklāt visai bieži. Bet sieva kliegusi viņam pretī un strīdējusies. Un noliedza acīmredzamo. Bet tagad ir piekritusi tam visam.
Lasi vēl: Divu sargeņģeļu saruna, kura liks tev aizdomāties par tavu dzīvi un tām kļūdām
Jā, tā nu tas ir. Veca, resna, neglīta. Un nevajadzēja viņam viņu precēt. Tā bija milzīga kļūda. Viņa pie tā visa ir vainīga. Un lūdz piedošanu par visu. Izdvešot šos klusos vārdus, sieva pievērsās televizoram.
Vīrs nobijies apklusa. Viņš nezināja, ko lai tagad iesāk; viņš saprata, ka nu ir pāršāvis pār strīpu. Viņš sāka teikt sievai, ka,iespējams, vēl var kaut ko glābt, vērst par labu, nomest lieko svaru, kļūt prasīgākai pret bērniem, bet sieva vien klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Ne vārda neteica pretī, neko nepārmeta.
Ne tā, kā agrāk! Tracis pieklusa, bērni pārradās mājās no skolas – viņi jau bija lieli. Un mājās iestājies klusums. Un miers. Kā kapličā. Jo tad, kad cilvēks ir piekritis, ka viņš ir neglīts un nekam nederīgs, strīdi izbeidzas. Bet izbeidzas arī attiecības. Viss.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā