Mihailam sākās panika, tas bija aptuveni pēc 1 minūtes, jo viņš ieraudzīja, ka dūmi sāk aizpildīt arī istabu. Priekšnamā jau neko nevarēja redzēt, sanāk, ka dūmu bija tik daudz kāpņutelpā, ka mūsu durvis tos vairs neaizturēja. Kad skrēju uz vannasistabu pēc dvieļa, ko saslapināt, lai liktu Mikam caur to elpot sapratu, ka katra elpa ko ieelpoju padara manas plaušas karstas. Nemāku salīdzināt to sajūtu, bet tās dega karstāk nekā no asa ēdiena.
Beidzot ugunsdzēsēji sazvanīti, paralēli slapinu dvieli, Miks pie loga raud un lūdz Dievu. Nezinu, kur man spēks atradās savaldīties, bet skaļi, skaidri un sistemātiski pateicu visu informāciju. “Ugunsgrēks, dzīvojamā māja, Rīga, adrese, ir piecgadīgs bērns, piektais stāvs, trepes bloķētas ar dūmiem vajag trepes pie loga pretī veikalam, stāvvieta pretī logam tukša”! Kad biju to pateikusi, Miks sauc, ka mašīna jau ir klāt un, ka viņš kāps pa logu ārā. Es skrēju jau ar dvieli pie viņa kliegdama, ka nav mašīna un jāpaciešas, ka būs. To dzirdēja operatore, un saglabājot mieru nosvērti mācīja, ka tagad vajag aizbloķēt durvis visas ar slapjiem palagiem. Es sapratu, ka tas nav iespējams, katra elpa ko mēģināju aizturēt esot ceļā no vannasistabas bija neiespējamā misija.
Istabas durvis aizvēru, sametu pie durvīm, kas bija pa rokai un abi gaidījām pie loga. Es pat vēl vienu dvieli nepaspēju saslapināt, dūmi lija ātrāk kā krānā ūdens! Visa telpa jau bija mutuļiem pilna. Vēlāk ugunsdzēsējs paziņa teica, ka tas ir pareizais veids, kā jāpaziņo dispečerim informācija par ugunsgrēku. Laikam, tāpēc ka šī informācija bija ļoti pareizi nodota, ugunsdzēsēju trepes bija klāt jau pēc 7 minūtēm, pati ugunsdzēsēju mašīna piebrauca mazliet vēlāk. Tieši 7 minūtes bija laiks, kad izdega viss 3. stāva vidējais dzīvoklis, ceturtā stāva grīda, un trešā, ceturtā un piektā stāva logi. Ja kaimiņbērni nebūtu aizgājuši uz dārziņu, viņi neizglābtos, jo viņiem bija pieejams tikai logi virs liesmām vai trepes ar dūmiem.
Kad jau bija izsaukti ugunsdzēsēji paspēju piezvanīt vīram un vecākajam dēlam. Mēs atvadījāmies, jo nezinājām, vai paspēs. Zināju, ka mutulis bija aiz mums kādi 20cm attālumā, tāda bija redzamība. Kad pieliecos zem loga, lai Mikam zeķītes uzvilktu sapratu, ka tūlīt zaudēšu samaņu un viss šķita tāds tāls un miera pilns, Mihails pieķērās man pie pleca un piegrūda mani pie loga. Abi lūdzām Tēvreizi.
Minūtes šķita kā mūžība, un kad bija redzama jau mašīna ar trepēm miers neiestājās. Bija ziema, pacēlājs apledojis, man bija jāpadod Miks pa logu taisnās rokās augstāk kā mana plecu līnija, jo starp mani un pacēlāju bija franču mazā balkona margas, un tas 60cm platais laukumiņš. Mums šis balkons bija nepieejams, jo ielikām tādu pakešlogu, kur apakša nevērās vaļā, tikai augša. Un šo balkonu neviens nekad nebija lietojis un nezinājām vai jau nav norūsējusi butaforija. Protams, ja liesmas būtu istabā es riskētu un Miku izliktu uz tā. Tikai tāpēc, ka cilvēkiem ugunsgrēks asociējās, ka bīstams tikai tad, kad ir jau liesmas ir trakākā kļūda. Kā vēlāk uzzināju, ka šie dūmi pietiek tikai trīs pilnas elpas tādam kā Miks un bērniņš aizmieg uz visiem laikiem. Ja mēs būtu skrējuši pa trepēm pat ar dvieli Mihaila šodien nebūtu, tā teica ārste uzņemšanā un ugunsdzēsēji.
Brīnumainā kārtā visi izglābās. Tika uzlauzti 9 dzīvokļi, nopludināti 3 stāvi. Pa logiem izcelti 5 iedzīvotāji, kopumā izglābti 9 un pēc 20 minūtēm tika atrasts arī mūsu suņuks, kas bija paslēpies otrā istabā zem lielās dūnu segas. Tika izglābta arī Agnese, 92 gadus veco, pusparalizēto lēdiju izglāba dēls, kuram 72 gadi. Vilka āra no degošā dzīvokļa pat divas reizes, jo viņa centās aizrāpot pēc pensijas apliecības. Ja viņa to nebūtu darījusi, nezinu cik ātri mēs izsauktu ugunsdzēsējus. Jā, mans zvans bija pirmais ugunsdzēsējiem.
Ugunsgrēka sākums – trešajā stāva dzīvoklī bija uzsprādzis televizors. Vecā dāma bija uz gultas un dēls pēc nakts maiņas istabā brīnumainā kārtā pamodās, kad jau visa telpa bija liesmās. Viņi abi izdzīvoja. Plaušas gan tīrīja vairākas reizes dēlam, jo glābjot māti bija sarijies dūmus. Kad gaidījām ugunsdzēsējus, apakšā cilvēki filmēja un fotografēja. NEDARIET TĀ NEKAD! Labāk lūdziet Dievu.
SECINĀJUMI:
1.Nekad neejiet uz veikalu un neatstājiet bērnu mājās vienu, ja bērns pats nemāk novērtēt situāciju par dūmu bīstamību, ja neprot atvērt logu, saslapināt dvieli novērtējot situāciju tajā brīdī aizturot elpu un patstāvīgi stāvēt pie loga, pirms tam izsaucot ugunsdzēsējus.
Lai lasītu raksta turpinājumu, spied “Tālāk”