Marijas Solotova, Tjumeņas bērnu nama vadītāja, kas rīkoja Joy Academy, rakstīja savā Facebook lapā. Mēs parakstāmies zem katra vārda.
“Aizliegt spēles, sociālās vietnes, saziņas līdzekļus, visu aizliegt. Kontrolēt nodarbības, draugus, brīvo laiku, visu pārvaldiet.”
Nodarbināt, nelaist, bļaut, lietot siksnu.
Mana darba pieredze ar pusaudžiem ir 36 gadi. Tas ir, es sāku tālu 1980. Tāpēc man ir kaut kas, ko pateikt par saviem bērniem – un tiem, kuri nav ilgstoši bērni, un tiem, kuri joprojām ir vecumā, ko parasti sauc par “grūto”.
Šodien es netaisīšu reveransus. Sakāpis jau.
80. gados mēs kopā ar saviem jauniešiem tasījām izrādi ar nosaukumu “Sarežģīta bērnība”. Skriptu rakstīju pati. Viņi runāja par skolu, ģimeni, nelaimīgu mīlestību – par visu, kas bērnību padara grūtu. Tad lūk. Jūs varat paņemt skriptu un rīt rādīt izpildījumu. Nekas nav mainījies, izņemot, iespējams, sociālo tīklu rašanos. Bet galvenais ir galvenais. Spēlē bija notikums par bērnu pašnāvību. Mēs nopietni pētījām materiālu. Lasījām piezīmes, koatstāja jaunieši. Mēs runājām ar tiem, kas spēja izglābties. Neviens no viņiem netaisījās reāli pamest pasauli.
Saskaņā ar toreizējo statistiku lielākā daļa pašnāvību samazinājās laikā no 18 līdz 19 stundām. Viņi zināja, ka vecāki jebkurā brīdī atgriežas no darba. Arī domāja, ka mammai ar tēvu būs laiks, un tajā pašā laikā sapratīs, ka kaut kas jādara. Mēs izlasījām šīs piezīmes no skatuves. Un viņi saprata vienu ļoti vienkāršu lietu, banālu līdz nepatikai. Mēs beidzām šo uzveduma daļu ar vārdiem, kurus es atceros 30 gadus: “Ja mēs nosauktu īsto pašnāvību iemeslu, tas izklausītos šādi:” Man nav pietiekami daudz mīlestības. ” Mīliet mūs dzīvus. ”
Nekas nav mainījies. NEKAS.
… Es jautāju jauniešiem šodien: ja viņiem būtu iespēja, nevis tupēt “Vkontakte”, bet gan pavadīt šo laiku kopā ar saviem vecākiem, ko viņi vēlētos. Jums nav man jātic. Bet 7 cilvēki no 7 teica, ka viņi izvēlētos savus vecākus. Taisnība, ar atrunu: “Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs darītu kopā.” Viņi vēlas staigāt kopā ar mums parkā. Lasīt skaļi grāmatas. Spēlēt monopolu. Ēdiena gatavošana neparastām vakariņām. Noskatīties filmu. Samontēt mājas video. Klausīties repu. Runāt par mīlestību un klausīties stāstus, kā tikās mamma ar tēti, kaut simto reizi. Viņi nevēlas atskaitīties par atzīmēm skolā!!!
*****
Daži stāsti. Īsti, no dzīves.
Man ir studente, kura tiek sista par četriniekiem. Vecāki uzskata, ka viņai ir jābūt lieliskai skolniecei, jo viņa var, un viņas resursi ir jāizmanto maksimāli. Septembrī meitene pazaudēja atslēgu un nevarēja atgriezties mājās laikā. Un tālrunis bija aizmirsts mājās. Tas notiek. Rezultātā viņa tika sodīta. Mēnesi viņa varēja atstāt savu istabu trīs gadījumos –iet uz skolu, virtuvi un tualeti. Grāmatas un dators tika atņemti. Arī tālrunis. Ko šajā gadījumā bija darīt bērnam? Lūk arī es nezinu.
Mēs veica žurnālistikas eksperimentu un pazvanījām ar šo jautājumu uzticības līnijai. Tas ir, ieslēdzam skaļruni un klausījāmies, kā meitene šo stāstu stāsta kādam, kurš tiek uzskatīts par psihologu. Samelojam tikai vienā lietā: meitene teica, ka viņa tagad vēl joprojām ir sodīta, ka rit otrā nedēļa. “Ko man darīt?” – kliedza meitene. Viņa tiešām raudāja, jo stāsts vēl neatlaiž viņas sirdi.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā