Nākamajā dienā es atgriezos mājās vēlu un ieraudzīju viņu rakstot kaut ko pie galda. Es atteicos no vakariņām un uzreiz aizgāju gulēt, jo jūtos ļoti piekusis pēc pilnas dienas, ko pavadīju kopā ar citu. Kad es pamodos, viņa vēl arvien sēdēja pie galda un rakstīja. Bet man bija vienalga, tāpēc es pagriezos uz otra sāna un atkal aizmigu.
Un no rīta viņa iepazīstināja mani ar saviem šķiršanas nosacījumiem. No manis nekas īpašs netika prasīts, tikai – atlikt šķiršanu uz vienu mēnesi. Viņa palūdza mani pamēģināt nodzīvot šo mēnesi normālu dzīvi, izdarot visu iespējamo, lai tas sanāktu. Iemesls bija vienkāršs: mūsu dēlam sākās eksāmenu laiks, un viņa negribēja, lai viņš tiktu sarūgtināts par mūsu šķiršanos.
Lasi vēl: Uzmanību: KRĀPNIECE!! Šādus cilvēkus nedrīkst žēlot…
Es biju ar mieru. Bet bija vēl viens nosacījums: šī mēneša laikā, katru dienu, man bija jānes viņa uz rokām no istabas līdz slieksnim, tāpat kā mūsu kāzu dienā. Es padomāju, ka viņa ir sajukusi prātā. Bet, lai nesabojātu mūsu attiecības šajās pēdējāsdienās, kad vēl esam kopā, es piekrītu šai dīvainai prasībai.
Es izstāstīju Džeinai par manas sievas laulības šķiršanas nosacījumiem. Viņa pasmējās un nievājošā tonī izteicās, ka tas ir absurds. Taču, neskatoties uz to, ko mana sieva ir izdomājusi, viņai nāksies samierināties ar neizbēgamo.
Mums ar sievu nebija nekādu fizisko kontaktu kopš es ierunājos par laulības šķiršanu. Tāpēc pirmajā dienā, kad es nesu viņu uz rokām, tas izskatījās diezgan neveikli. Mūsu dēls stāvēja aizmugurē un aplaudēja, priecājoties par to, kā tētis nes mammu uz rokām. Viņa vārdi mani ievainoja. Bet sieva klusipateica: “Nestāsti dēlam par laulības šķiršanu.” Espamāju ar galvu, sajūtot satraukumu. Es noliku viņu uz kājām aiz durvīm, un viņa devās uz darbu. Es arī devos uz biroju.
Otrajā dienā mums abiem jau bija vieglāk. Viņa cieši turējās pie manis. Es varēju sajust viņas smaržas. Es sapratu, ka jau ilgu laiku es nepievērsu uzmanību šai sievietei. Un vēl es sapratu, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā ir mazas grumbiņas, viņai jau ir sirmi mati … Mūsu laulība ir atstājusi savas pēdas.
Ceturtajā dienā, kad es atkal paņēmu viņu savās rokās, es sajutu, ka intimitāte atgriežas. Šī sieviete atdeva man 10 gadus no savas dzīves. 5. un 6. dienā es atkal sajutu, ka mēs satuvinājāmies vēl vairāk. Es nestāstīju par to Dženai. Tā gandrīz nemanāmi arī pagāja tas mēnesis. Varbūt ikdienas treniņi padarīja mani stiprāku.
Tad kādu rītu es ieraudzīju, ka viņa meklē, ko uzvilkt mugurā. Viņa pielaikoja kleitas vienu aiz otras, bet tā arī nevarēja atrast tādu, kas viņai labi derētu.
Beidzot viņa nopūtās un pateica, ka visas kleitas viņai tagad ir pa lielu. Un es pēkšņi sapratu, cik stipri viņa notievēja. Iespējams, tāpēc man bija tik viegli nēsāt viņu uz rokām. Mani pārsteidza doma: “Cik daudz rūgtuma un sāpjuir paslēpts viņā!”. Neapzināti es pastiepu roku un paglaudīju viņas galvu.
Tajā brīdī ienāca mūsu dēls un pateica, ka man bija laiks nest mammu lejā. Tas skats, ka tētis nes mammu uz rokām, kļuva par neatņemamu viņa dzīves daļu. Sieva palūdza dēlu pienākt klāt un cieši viņu apskava. Es pagriezos prom, jo baidījos, ka es varētu mainīt savu lēmumu pēdējā brīdī.
Tad es paņēmu viņu uz rokām, viņa apskava mani, bet es vēl ciešāk piekļāvu viņu sev klāt. Sanāca tieši tāpat kā tas bija mūsu kāzu dienā. Tikai viņas kalsnums mani ļoti satrauca.
Pēdējā dienā, kad es turēju viņu uz rokām, es nevarēju spert ne soļa. Mūsu dēls devās uz skolu. Es apskavu viņuļoti cieši un pateicu, ka nepamanīju, katuvība pazuda no mūsu dzīves.
Es atbraucu uz biroju un izlēcu no automašīnas, pat neaizverot durvis. Baidījos, ka jebkura kavēšanās varētu piespiest mani mainīt savu lēmumu. Es devos augšā. Džeina atvēra durvis un es teicu: “Man žēl, Džeina, bet es vairs negribu šķīries.”
Viņa paskatījās uz mani, pārsteigta, bet pēc tam pieskarās manai pierei. “Vai tev ir paaugstināta temperatūra?” Es noņēmu viņas roku un pateicu: “Man žēl, Džeina, bet es netaisos šķīries. Mana laulība bija garlaicīga, jo es pietiekoši nevērtēju mūsu dzīves sīkās bet svarīgas detaļas, nevis tāpēc, ka mēs vairs nemīlam viens otru. Tagad es sapratu, ka, tieši tāpat, kā mūsu kāzu dienā es viņu ienesu uz rokām savā mājā, man ir jānes viņa uz rokām katru dienu, līdz nāve mūs šķirs.” Džeina beidzot saprata kas notiek. Viņa iepļaukāja mani, aizvēra durvis un noplūda asarās.
Es devos lejā un aizbraucu prom. Pa ceļam es piestāju pie puķu veikala un pasūtīju savaisievai ziedu pušķi.
Pārdevējapajautāja, ko uzrakstīt uz kartiņas. Es pasmaidīju un uzrakstīju: “Es nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs šķirs.”
Tajā vakarā es atgriezos mājās ar ziedu pušķi un smaidu uz sejas un uzreiz devos uz mūsu guļamistabu. Mana sieva gulēja gultā. Mirusi.
Jau vairākus mēnešus viņa cīnījās ar vēzi, bet es biju tik ļoti aizņemts, flirtējot ar Džeinu, ka neko pat neievēroju. Mana sieva zināja, ka drīz viņa nomirs, un tajā pašā laikā viņa gribēja pasargāt mani no mūsu dēla dusmām, kas būtu neizbēgamas mūsu laulības šķiršanās gadījumā. Svarīgākais viņai bija tas, laimūsu dēla acīs es vienmēr būtu mīlošs vīrs …
Mazie sīkumi attiecībās ir ļoti svarīgi. Tie nav ne māja, ne automašīna, ne nauda bankā. Šīs lietas rada vidi, kas veicina laimi, bet paši par sevi tie nenes laimi.
Tāpēc vienmēr atrodiet laiku, lai būtu labs draugs/draudzene savam laulātajam, un pievērsiet uzmanību sīkumiem, kas rada tuvību starp jums. Un lai jūsu laulība ir laimīga!
Ja jūs nepadalīsieties ar šo stāstu, tad, protams, ar jums nekas nenotiks. Bet, ja jūs padalīsieties ar to ar saviem draugiem, tad, iespējams, tas var palīdzēt kādam izglābt savu laulību!
Daudzas mūsu dzīves neveiksmes notiek dēļ tā, ka mēs nesaprotam, cik tuvimēs esam mūsu panākumiem, un to nezinot, padodamies.