Pēkšņi es sapratu, ka es nevaru neko pateikt. Bet man tas bija jāizdara. Es gribēju šķirties. Es mierīgi ierunājos par šo tēmu. Likās, ka viņa vispār nesadusmojās. Viņa tikai pajautāja manmaigi: “Kāpēc?”
Lasi vēl: Pirms jūs grasāties mainīt bērnam autiņbiksītes, pajautājiet viņam atļauju
Es neatbildēju. Un tas viņu saniknoja. Viņa pēkšņi sāka kliegt, ka es neesmu vīrietis. Šajā vakarā mēs vairs nerunājām. Viņa raudāja. Es zināju, ka viņa gribēja zināt, kas notika ar mūsu laulību. Bet man bija grūti atzīties, ka mana sirds tagad pieder citai – Džeinai. Ka es viņu vairs nemīlu. Man vienkārši bija viņu žēl.
Ar dziļu vainas apziņu es sagatavojulaulības šķiršanas dokumentus, kuros tika noteikts, ka viņai paliks mūsu māja, automašīna un 30% no mana uzņēmuma akcijām. Viņa tos izlasīja,bet pēc tam saplēsa gabalos. Sieviete, ar kuru kopā mēs nodzīvojām 10 gadus, kļuvusi man par svešinieci. Man bija žēl, ka viņa iztērēja tik daudz laika kopdzīvei ar mani, bet es nevarēju atsaukt savus vārdus – es mīlējucitu. Beidzot viņa atkal sāka raudāt. To es arī gaidīju. Man viņas asaras kļuva pat sava veida atbrīvošanos. Doma par šķiršanām, kas mani nomoka pēdējo dažu nedēļu laikā, palika vēl skaidrāka un konkrētākā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā