No mašīnas izkāpj jauns puisis, skaistā uzvalkā ar dārgiem apaviem kājās. Viņš paskatījās uz mani un uzdeva tikai vienu jautājumu:
-Dēls?
-Jā, – es atbildēju, – nokrita no šķūnīša..
Asinis no mazā galvas burtiski gāzās..
Puisis klusēdams paķēra puiku no manām rokām un iesaucās:
-Ātri, kāp mašīnā!
Pats bija vienās asinīs, puiku nolika salona aizmugurē uz baltajiem ādas krēsliem.
-Turies! – viņš noteica un, nesagaidīdams zaļo gaismu, brauca cik ātri vien varēja.
Lasi vēl: Neatkārtojiet manas kļūdas – nekādā gadījumā nesmērējiet bērniem sauļošanās krēmu!
Nonākuši traumpunktā, es ar dēliņu iesteidzos iekšā, pieskrēju pie ārsta, bet mūsu labdaris vienkārši aizbrauca, pirms tam palūdzot sanitāram nodot krietnu žūksni naudas tam ārstam, kas parūpēsies par manu puiku.
Meklēju es viņu, vairākkārt – mašīna bija zīmīga, noteikti no citas pilsētas, bet diemžēl toreiz man neienāca prātā iegaumēt tās numuru..
Dēls jau sen kā aizmirsis to gadījumu – tik dažās rētas uz galvas pēc tā reizes palikušas, bet mēs ar sievu katru gadu tajā dienā aizdedzinām svecīti par šo svešo puisi. Ja viņš šo lasīs, vēlamies viņam pateikties, novēlam tikai to labāko un zemu paklanāmies viņa priekšā.
Dalies ar šo stāstu ar saviem draugiem! Lai pateicības vārdi nokļūst pie šī varoņa!
