Pola Bereta uzņēmums ir izstrādājis tehnoloģiju, lai ražotu lētāku zaļo ūdeņradi.
Dublinā dzimušais Austrālijas zaļās enerģijas uzņēmuma Hysata izpilddirektors Pols Barets skaidro plānu radīt lētāko ūdeņradi pasaulē – likvidējot burbuļus.
Uzņēmums, kas atrodas Port Kemblā, rūpniecības centrā uz dienvidiem no Sidnejas, izmanto pazīstamo elektrolīzes procesu, kas ietver elektrības plūsmu caur ūdeni, lai sadalītu to ūdeņradī un skābeklī.
Taču Hysata ir izstrādājusi īpašu materiālu, kas atrodas ūdenī un kas, kā apgalvo Hysata, padara tās elektrolīzes iekārtu daudz efektīvāku nekā konkurējošie produkti.
Uzņēmums apgalvo, ka tas var saražot kilogramu ūdeņraža, izmantojot par 20 % mazāk elektroenerģijas nekā parastās metodes.
Ūdeņradis ir visizplatītākais elements uz planētas, un ir ļoti svarīgi, ka, izmantojot to kā degvielu vai rūpnieciskos procesos, tas nerada oglekļa dioksīdu (CO2).
Daudzi uzskata, ka ūdeņradis ir risinājums oglekļa dioksīda emisiju samazināšanai, jo īpaši smagajā rūpniecībā, piemēram, tērauda ražošanā un ķīmiskajā rūpniecībā.
Ūdeņraža ražošanai ir četri veidi – zaļš, pelēks, zils un melns.
Zaļās šķirnes ūdeņradi ražo, izmantojot atjaunojamo enerģiju, pelēko iegūst, sadalot metānu oglekļa dioksīdā un ūdeņradī, bet zilo ražo tādā pašā veidā, bet CO2 blakusproduktu uztver un uzglabā.
Melno ūdeņradi iegūst, daļēji sadedzinot ogles.
Taču, lai varētu pāriet uz zaļo ūdeņradi, ir ievērojami jāpalielina tā piegāde.
“Iespējams, lielākais izaicinājums ir nodrošināt, lai zaļā ūdeņraža ražošana būtu pietiekami tuvu pieprasījumam, un spēt regulēt tā piegādi,” skaidro Dr. Liams Vāgners, asociētais profesors Kērtina universitātē Adelaidē.
Ražošanas efektivitāte un enerģijas daudzums, kas nepieciešams šo procesu darbināšanai, ir lielākā robeža.
Austrālija ir bagāta ar dabas resursiem. Tā ir uz eksportu orientēta valsts; tās ogles ir palīdzējušas Japānai nodrošināt enerģiju, bet tās dzelzsrūda ir bijusi Ķīnas izaugsmes pamatā. Daudzi cer, ka ūdeņradis varētu sekot.
“Ūdeņraža perspektīvas ir tādas, ka tas ir veids, kā eksportēt enerģiju uz valstīm, kuras pašas nespēj saražot pietiekami daudz ūdeņraža šķidrā veidā, kas, manuprāt, ir visticamākais,” piebilst Dr. Vāgners.
Hysata cer, ka tai būs sava loma. Tās ierīci sākotnēji izgudroja pētnieki no Vollongongas Universitātes Jaunās Dienvidvelsas štatā.
Parastā elektrolīzera gadījumā burbuļi ūdenī var būt lipīgi un pielīmēties pie elektrodiem, tādējādi aizsprostojot procesu un radot enerģijas zudumus.
Izmantojot sūklim līdzīgu materiālu starp elektrodiem, Hysata novērš šos traucējošos burbuļus.
Izmaksas un efektivitāte ir bijuši galvenie šķēršļi ūdeņraža nozarē, taču Hysata nesen piesaistīja 111 miljonus ASV dolāru investīciju, lai palielinātu ražošanu.
Runa ir par dabisko ūdeņradi. Daudzas Austrālijā esošās klintis var ražot ūdeņradi. Tur ir daudz vecu granītu, kas tagad atrodas tuvu zemes dzīlēm un var radīt ūdeņradi, izmantojot radiogēnus procesus.
Tā saukto ģeogēno ūdeņradi sauc arī par balto vai zelta ūdeņradi.
Parastā ūdeņraža sistēma var sastāvēt no ieža, kas spēj radīt ūdeņradi ar noteiktu ātrumu, migrācijas ceļiem un rezervuāra, kur ūdeņradi var uzglabāt.
Virszemes noplūdes rezervuāra augšdaļā var liecināt par ūdeņraža sistēmas klātbūtni dziļumā. Tas notiek arī citās valstīs. Mali cilvēki vairāk nekā desmit gadus no zemes dzīlēm iegūst dabīgo ūdeņradi, lai ražotu elektroenerģiju vietējam ciematam.