Bērni ir savu vecāku karma. Un tā ir taisnība! Šis ir dziļš rakstnieka-ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu mācību mums sniedz mūsu bērni, un kādus secinājumus mēs no tā varam iegūt.
Apmēram līdz 16 gadu vecumam tieši caur mūsu bērnu slimībām, rīcību un palaidnībām mūs uzrunā pats Liktenis. Puikas māca savas mātes, bet meitenes savus tēvus. Un tas nav joks. Kā piemēru varu minēt stāstu par kādu jauno pāri, kam piedzimis akls bērns. Daudziem tas izrādījies šoks. Lieliski vecākie, skaists un saskanīgs pāris, un pēkšņi tāda nelaime! Vecmāmiņas un vectētiņi savā starpā sūrojās, ka Dievs bijis netaisnīgs.
Paziņas juta līdzi, interneta lietotāji raudāja. Viņiem taču tik jauki selfiji, tātad arī paši ir labsirdīgi un jauki cilvēki, tā vismaz domāja daudzi.
Kad viena no vecmāmiņām izteica vēlmi palīdzēt bērna aprūpē un pārvācās pie jaunā pāra, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur palika visa uzspēlētā romantika un glancis? Jebkurš sīkums spēja izraisīt strīdu. Viņi dzīvoja kā suns ar kaķi un salaba vien naktīs, kopīgā gultā. Bija ļoti sāpīgi noskatīties uz to visu.
Un kā izrādījās, ne vien vienai no laulāto mātēm, bet arī jaundzimušajam, viņš jau no paša sākuma nav vēlējies noskatīties uz vecāku kašķiem. Tāpēc arī bija izvēlējies akla cilvēka karmu, cerot, ka vecāki sapratīs, kāpēc tas ir noticis tieši viņu ģimenē. Taču viņi nebija spējīgi to izprast.
Neviens nav mācījis mums saistīt mentālos cēloņus ar fiziskām sekām. Mēs esam pārāk lieli materiālisti un skeptiķi, kas tai pašā laikā neaizmirst noskatīties kārtējo „Ekstrasensu cīņu” sēriju. Mēs dzīvojam pēc parauga „darbs-mājas-darbs”, nemaz nespējot pārtraukt šo nemitīgo skrējienu vāveres ritenī.
Mums šķiet, ka tā būs mūžīgi, bet kad atskatāmies – pensija jau klāt. Kas ataust mums atmiņā? Vien retie, laimīgie mirkļi: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu sasniegumi. Un kur tad mūsu personīgie sasniegumi? Dzīvoklis, vasarnīca un divi auto neskaitās, jo tie ir mūsu sasniegumi citu acīs, bet kā ar Visuma viedokli, ko tādu īpašu esam paveikuši? Ar ko paliksim cilvēku atmiņās?
Tev piedzima bērns? Jā, tu centies cik spēka, strādāji nīstajā darbā, kā tik var viņus apgādāt, lai viņiem ir labi. Augot viņi praktiski nav tevi redzējuši, jo biji spiests strādāt līdz vēlam vakaram, galu galā iegūstot vien impotenci.
Arī mammas nav labākas! Viņas visu laiku vadā bērnus pie ārstiem, tā kā gribi negribi, bet ir jāslimo. Medicīna mums ir svēta lieta. XXI gadsimts, jaunākās tehnoloģijas, bet veselīgu bērnu nepaliek vairāk.
Cilvēku galvās valda haoss. Reiz man zvanīja kāda vientuļā māmiņa. Esot grūti. Naudas trūkst, bet 10 gadīgs bērns nemitīgi slimo. Un nemaz nav kas palīdz. Ko lai dara? Skaitu kā mantru: „Bērni ir savu vecāku karma.” Domā! Bet vai viņa ir aizdomājusies? Viņa domā kā izdzīvot, kā nopelnīt lieku eiro kārtējais ārsta vizītei.
Piezvanīju viņai pats.
„Sities?”
„Sitos, kā zivs pret ledu.”
„Ko esi izdomājusi?”
„Tu visu laiku runā par kaut kādu karmu, taču es dzīvoju šeit un tagad. Man jāstrādā, nevis jādomā.”
„Vai tev pašai nešķiet, ka ar savu slimošanu bērns cenšas tev „pateikt”, ka viņam pietrūkst tavas mātišķās mīlestības? Viņam nav tēva. Viņš visu laiku ir viens. Tu nemitīgi esi darbā un pelni naudu.”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā