Ebiju Farko ir grūti nosaukt par laimīgu meiteni. Lai vai kā, laba veselība laimei viņai tiešām trūkst. Leikēmiju meitenītei diagnosticēja jau 4 gadu vecumā, kas pārvērta viņas dzīvi par veselu virkni visdažādāko slimību pārciešanu. Jau 4 gadu vecumā, pēc ārstu uzskatiem, meitenītes izredzes izdzīvot bija 1 pret 5.
Lasi vēl: Tests uz uzmanību. Tikai 1 no 100 šajās bildēs var pamanīt atšķirību 5 sekunžu laikā
Saprotams, ka tas bija briesmīgs sitiens metienītes vecākiem. Turpmākie 6 gadi pārvērtās nemitīgā cīņā par meitenītes dzīvību. Šajā laikā Ebija jau paguva iepazīties ar:
staru terapiju;
ķīmijas terapiju;
kaulu smadzeņu transplantāciju.
Bezizejas dēļ Ebija lietoja pat tādus medikamentus, kas vēl tikai atradās eksperimentālā stadijā. Galu galā ārstēšana tika pārtraukta, taču laime ilga ļoti īsu laiku – vien neilgu gadu. Šajā laikā meitenīte dzīvoja normālu amerikāņu bērna dzīvi, turklāt iemanījās pat atrast laiku futbola spēlēšanai. Taču vēzis atgriezās, turklāt vēl briesmīgākā formā nekā iepriekš.
Jebkuras kustības radīja meitenītei briesmīgas sāpes, tādēļ viņa teju vispār pārstāja kustēties. Viņai atkal tika pārstādītas kaulu smadzenes, taču šoreiz organisms tās atgrūda un pavisam drīz atteicās arī nieres. Tad ārsti pateica, ka bez dialīzes viņa labākajā gadījumā nodzīvos vien pāris dienas.
Tajā brīdī vecāki saprata, ka viņu briesmīgā cīņa ir galā, tādēļ viņi nolēma sasaukt visus radiniekus, lai tie pagūtu no meitenītes vēl atvadīties.
Ebiju atslēdza no sistēmām un aizveda mājās. Kad visa Ebijas ģimene sēdēja istabā un gaidīja briesmīgo brīdi, kad meitenītes dzīve aprausies, viņa pēkšņi atvēra vaļā acis un paziņoja, ka viņai vēl ļoti daudz kas dzīvē ir jāizdara.
Tas tiešām ir kaut kas prātam neaptverams, bet pēc šīs frāzes meitenītes veselība sāka uzlaboties. Ārsti nav bijuši spējīgi paskaidrot šo brīnumaino atgadījumu, taču fakts ir un paliek fakts – meitenītes veselība uzlabojās, taču viņa pašlaik turpina lietot preparātus, kas uzlabo viņas pašreizējo situāciju. Taču ārsti nekādas prognozes pašlaik nesniedz, jo viņi nespēj paskaidrot, kur slimība pazuda un vai tā neatgriezīsies kādā brīdī atkal.
Meitenītes vecāki no šī brīnumainā atgadījuma izdarīja secinājumus – ir jāciena ikviens brīdis, kuru ir iespējams pavadīt kopā ar saviem mīļajiem, kā arī ir jāpriecājas par katru reizi, kad mums ir iespēja ar viņiem komunicēt.