Santa Vanaga savā Facebook kontā dalījusies ar visai skaudru pieredzes stāstu saistībā ar ugunsgrēku, kas teju izdzēsa viņas pašas un piecus gadus vecā dēla dzīvību. Tomēr šis stāsts nav uzrakstīts tādēļ, lai saņemtu cilvēku līdzjūtību, bet gan, lai citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā būtu iespēja izglābties pašiem un glābt līdzcilvēkus.
Santa raksta:
“Labvakar! Zinu, ka varbūt nav īstais laiks šim rakstam, un tomēr nekad jau nebūs īstais, jo nekad jau nebūs tā, ka gribēsies par to runāt, bet ir lietas un notikumi par kuriem ir jāzina ko darīt. Šī būs mana pieredze saistībā ar grēku. Šoreiz par to grēku, kuru izdara uguns. Ugunsgrēks ir ļoti precīzi mūsu valodā raksturots. Ir ūdensplūdi, bet nav ūdensgrēki. Neviens jau neaizdomājās, ka grēka būtība nav apstādināma, tā ir ar to brīdi notikusi, kad nupat sākās. Un grēks ir tas apzīmējums, kas visprecīzāk norāda uguns straujo un neapstādināmo dabu. Padomājiet par to, nevien saistībā ar uguni.
2015. gada 19. janvārī tā bija pirmdiena. Mana un mana dēla Mihaila otrā dzimšanas diena. Rīts sākās kā parasti, Mihailam toreiz bija 5 gadi nesen nosvinēti. Mazliet apslimis, palikām abi mājās. Kaimiņbērni 3 un 4 gadnieki no piektā un ceturtā stāva tajā pirmdienā bija jau veselāki un aizgāja uz dārziņiem. Neskatoties uz to, ka Mikam bija tikai 5 gadi, savā vecumā apķērīgs un gatavojās jau nākamajā gadā uz 1. klasi.
Dzīvojam 5 stāvu mājā bez lifta un 5. stāvā, trepēs dzīvoklī pa labi. Pie mājas tieši ir veikala sāns, un reizēm noskrēju lejā pēc piena. Ziemā negribejās Miku tuntulēt līdzi un viņš parasti uzņēma pulkstenītī laiku, vienmēr 5-7 minūtēs biju atpakaļ. Šādi bijām uzsākuši darīt tikai tajā ziemā kādas 3 reizes. Durvis atstāju neaizslēgtas un mums bija noruna, ja gadījumā ugunsgrēks, ir jāskrien pa trepēm lejā.
Tajā pirmdienā pirms diendusas 12. 30 gribēju aizskriet līdz veikalam, bet uzdūros bērnu mantu kastei un izdomāju, ka izmetīšu kādas noplīsušas mašīnītes pie reizes. Izstāstīju Mikam miegam pasaku, kad uz trepēm kāds skaļi sāka saukt – Agnese, Agnese! Sauca izmisusi vīrieša balss. Parasti kaimiņi neklaigāja un mūsu suns arī sāka riet. Kad atvēru durvis nebija nekā, ne trepes, ne margas, ne logs, ne kaimiņdurvis, ne arī mūsu paklājiņš pie durvīm bija piķa melna mutuļojoša tumsa. Tajā sekundē es sapratu, ka deg. Elpa, ko ievilku bija kodīgi karsta plaušām. Šī melnā lavīna sāka gāzties iekšā, aizvēru durvis, bet atkal tās atvēru, jo nesapratu, kur palika suns. Pasaucu, bet bezjēdzīgi. Suņa vairs nebija. Aizvēru ārdurvis.
Tumsa savēlās priekšnamā, skrēju pie Mika un atrāvu vaļā logu. Teicu, ka ir kaut kur ugunsgrēks, bet tas nav mūsu dzīvoklī. Liku Mikam stāvēt pie loga un elpot tikai to gaisu, kas ārā. Paralēli domāju kamēr meklēju telefonu, ja saslapināšu dvieli vai mums būs iespēja noskriet lejā? Sapratu, ka nav, par vēlu. Pārcilāju visas iespējamās idejas, kas deg? Vai kaimiņiem ēdiens? Nē, tad nebūtu tik traki, miskaste arī nē. Pēc kliedzieniem trepēs sapratu, ka deg dzīvoklis. Nākamā doma, ja nu gāzes plīts kādam vai elektrības vadi? Un kurā stāvā? Tās visas bija tikai sekunžu domas kamēr zvanīju ugunsdzēsējiem.
Lai turpinātu lasīt rakstu, spied “Tālāk”