“Ja piedzims meitiņa, es vēlos viņu nosaukt par Margaritu. Skaists vārds, vai ne tā?” jautāju vīramātei.
Te pēkšņi vīramātes seja krasi izmainījās, smaids pazuda un viņa izmeta šādu sakāmo: “Piedzemdēsi meitu, izmetīšu tevi ārā no mājas!”
Manas acis piepildījās ar asarām, es steigšus piecēlos no galda un aizskrēju uz savu un Denisa istabu. Vīrs skrēja man nopakaļ.
Lasi vēl: Neaizmirsti uz ziemu pagatavot šos gardos salātiņus, kuri sastāv tikai no zaļiem tomātiem un kāpostiem
“Ko viņa tur gvelž?” raudot apskāvu Denisu.
“Taņuša, saproti, lūdzu. Manai mammai ir savi uzskati: viņa vēlas tikai puisīti, proti, mantinieku, kas spēs turpināt mūsu dzimtas vārdu. Mums ir ļoti sena dzimta,” tā man skaidroja vīrs.
“Un ja nu piedzims meitiņa? Ko tad mēs darīsim?”
“Vai, mamma būs ļoti neapmierināta. Daudz vieglāk būs atstāt meitiņu bērnu namā, nevis atgriezties ar viņu mājās. Tā laikam būs arī jādara,” piebilda vīrs.
Es biju šokā, atstāta bez vārdiem. Radās sajūta, ka caur manu ķermeni būtu izskrējusi strāva. Es īsti nespēju saprast to, kādēļ mana bērniņa nākotni noteiks tā dzimums. Mans nākošais solis bija ātrs un pārdomāts.
Es savācu mantas, atvadījos no vīra un viņa mātes, tad aizbraucu pie saviem vecākiem.
Nākošos 8 mēnešus es nekontaktējos ne ar Denisu, ne viņa mammu. Grūtniecība noritēja ar apgrūtinājumiem, jo es 3 reizes nokļuvu slimnīcā uz saglabāšanu – varēja redzēt, ka stresa sekas atspoguļojās manā veselībā. Tikt galā ar emocionālo pārdzīvojumu man palīdzēja vecāki. Vīrs ne reizi nepiezvanīja. Tas bija tik dīvaini. Viņš agrāk vienmēr bija tik gādīgs, nemitīgi satraucās par mani. Šķiet, ka viņa mamma kaut kādā veidā ietekmēja viņu, krasi izmainot viņa attiecības pret mani.
Lūk, 6. jūnijā tieši 5.00 no rīta piedzima mans dēls. Pilnīgi vesels bērniņš, kas svēra 3750. Dzemdību namā pie manis bija vien mana mamma un tētis.
Pēc kādām divām nedēļām man zvanīja vīramāte.
“Taņuša, sveika! Tu jau piedzemdēji?” vaicāja viņa.
“Piedzemdēju.”
“Un kas tev piedzima?” Irina Stepānova zinātkāri vaicāja.
“Dēlu.”
“Vai, Taņuša! Kāda tu mums esi malacīte! Bet Denis būs tik priecīgs!” maigā balsī piebilda mana vīra mamma. “Klausies, piedod man par visu manis sacīto, un atgriezies atpakaļ pie mums! Dzīvosim kā līdz šim, es tev palīdzēšu – par to tu vari nešaubīties!”
“Es vairs nekad mūžā pie jums neatgriezīšos! Jūs esat mele un ārkārtīgi divkosīgs cilvēks! Bet savam dēlam meklējiet jaunu līgavu. Tādu, kas spēs piedzemdēt jums pareizā dzimuma bērnu.”
Es noliku klausuli un paņēmu rokās savu mazo dēliņu: “Mums ar tevi viss būs vislabākajā kārtībā!”