Pārvarot nepatiku, Meitene nolaidās uz ceļiem, nosēdinaja krupi kleitassvārkā un nesa to mājās.
No šīs dienas Meitenes dzīveizmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saulaino pļavu aiz tauriņiem, nespēja dziedāt un nebija jautra. Viņa bija pakļauta krupim. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus brokastīs un spageti ar bēhamela mērci vakariņās, viņš vēlējās gulēt meitenes gultā, un vēl arī atstāja gļotainas pēdas uz grīdas un gultas, un meitenei vajadzēja pastāvīgi mazgāt grīdas un mazgāt veļu.
Viņa pārtrauca iesiet matos bantes un lentes un valkāt skaisto mežģīņu kleitu. No mazgāšanas viņas rokas kļuva sarkanas un ļoti sāpēja. Taču Krupis turpināja būt liels un neglīts krupis, un nekādi nepārvērtās par skaisto princi. Dažreiz Meitene paskatījās uz viņu un ļoti gribēja izmest viņu no savas mājas, lai dzīvotu kā līdz šim, bet viņa baidījās kļūdīties. Un kas ja palicis pavisam mazliet paciesties? Un pēkšņi, rīt viņa pamodīsies un redzēsim blakus nevis abinieku, bet zaļacainu tumšmati vīrieti?
Lasi vēl: Rēzeknē parastā veikala maisiņā izmesti kaķēni un kucēni. Sirds sažņaudzas lasot stāstu…
Tā pagājuši vairāki mēneši. Tikai daži atpazīstu šajā nomocītajā netīrajāmeitenē vienreiz jautro un bezrūpīgo meiteni. Tagad par visu bija atbildīgs krupis. Un Meitene tikai apkalpoja viņu un darīja netīros darbus pa māju.
Kādu dienu krupissakliedza uz viņu par pārāk ilgu pusdienu nešanu. Meitene pameta māju un sāka raudāt. Viņa sēdēja uz lieveņa un rūgti raudāja. Viņu redzēja Putniņš, kas dziedāja uz zariņa.
“Kāpēc tu raudi?” Putns jautāja viņai.
“Manā mājā dzīvo atbaidošs krupis, kurš bļauj uz manis. Visu dienu es mazgāju, tīru un gatavoju ēst. Esmu ļoti nogurusi un vairs to nevēlos.”
“Kam šī māja pieder?” Jautāja putns.
“Man,” atbildēja Meitene, slaukot asaras.
“Un kurš atveda šo krupi pie tevis mājās?”
“Es pati,” meitene žēli teica.
“Priekš kam?” – Putns bija pārsteigts.
“Viņš solīja man, ka viņa kļūs par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet pagājuši daudzi mēneši, bet nekas nav mainījies.”
“Kāpēc gan tev neizmest šo krupi āra no mājas?”
“Ko darīt, ja tā ir taisnība?” Un drīz viņš kļūs par princi? Un es nesagaidīšupavisam nedaudz? Es jau esmu daudz enerģijas iztērējusi. Man būtu žēl, ka gluži nedaudz nesagaidīju.”
“Un, kas ja tu visu savu dzīvi pavadīsi rūpējoties par krupi, kurš nekad nekļūs par princi?” Jautāja putns.
Meitene aizdomājās.
“Ja es precīzi zinātu …”, viņa teica.
Tad Meitene pacēla galvu un acis kļuva spilgtākas: – Man vajadzētu aiziet pie vecās raganas, kas dzīvo aiz meža? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa var man pateikt – vai krupis kļūs par princi vai nē?
Meitene nopriecājās un nekavējoties devās pie raganu. Vecā ragana dzīvoja aiz meža kūpošā namiņā.
“Es vēlētos uzzināt,” Meitene sacīja viņai. “Vai es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar Princi?”
Ragana ņēma vistas paliekas, sikspārņu acis un purva zāles un sāka zīlēt. Viņa purinājasavu sirmo galvu un paskatījās uz viņas podu, no kura pacēlās biezs smirdošs tvaiks.
“Tas ir tikai krupis,” viņa beidzot teica. –“netērējiet savu laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.”
Meitene saskumusi atstāja raganu. Viņa gāja kādu laiku ar galvu nodurtu uz leju, un tad viņai radās ideja.
“Ragana var kļūdīties.” Ko šī vecā sieviete zina par prinčiem? Man vajag doties pie labās burves! Viņa noteikti man pateiks pareizi!”
Labā burve dzīvoja skaistā pilī ar glītiem logiem un augstiem torņiem.
“Es esmu tik nogurusi,” meitene sacīja viņai. “Bet es baidos, ka, ja es padzīšu krupi, es nekad neapprecēšos ar princi!”
Labā burvepakratīja galvu un lūdza vēl vienu dienu. Viņa zīlēja pēc mēness gaismas un zvaigznēm, viņa ieguva sarežģītas formulas no mākoņa cirtām un baltajām kumelītēm. Un nākamajā dienā viņa paziņoja savu spriedumu:
“Tas ir tikai krupis,” viņa teica meitenei. “Viņš nekad nekļūs par princi.” Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.
Meitene klusi klausījās burvē un tad aizgāja. Bet iekšā viņaiviss vārījās:
“Viņas mani apskauž!” Viņa iesaucās izejot ārā. –“Protams, visi grib precēties ar Princi. Es labāk tos pazīstu! Man šķiet, ka es nedaru to velti.”
Un Meitene atgriezās pie krupja. Viņa noklausījās daudzus nepatīkamus vārdus, jo viņa ilgi bija prom unnebaroja krupi pa šo laiku. Viņa atmazgāja māju no gļotām, pagatavoja vakariņas un nomazgājakrupi. Krupis bija apmierināts. Liela, brūni zaļš, kārpains, viņš gulēja uz mežģīņu spilvena meitenes gultā. Meitene pati nevarēja gulēt ar krupi un jau ilgi atdeva priekšroku krupim uz viņas vietu. Viņa guļ uz šauradīvāna virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa, kā parasti, domāja par to, cik viņas dzīve būtu skaista, kad krupis kļūtu par princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja, kādas puķes augs viņas dārzā. Šīs saldās domas viņa aizmidzināja katru vakaru.
Lasi vēl: Šādu zivi-mutantu noķēra zvejnieki Ķīnā! Kas notiek ar pasauli?!
Un viņai parādījās sapnis: iet viņa pa taciņu uz savu māju un redz, ka visa tā ir izpostīta un sabrukusi, logi ir putekļaini un tumši, un uz lieveņa blakus namam sēž vecenīte. Briesmīga un pinkaina, kā meža ragana. Un vecā sieviete apskata viņu un sāk vilināt ar āķim līdzīgo pirkstu, un meitene grib aizbēgt, bet viņas kājas nav paklausīgas. Viņa tuvojas vecajai sievietei, un viņa uz viņu skatās ar izbalējušajām, tukšām acīm un jautā:
“Vai tu mani atpazīsti?”
“Nē,” meitene ar bailēm atbild. “Es nekad agrāk tevi neesmu redzējusi.”
“Khe-khe,” vecā sieviete noklepojas. “Es esmu tu.” Daudzus gadus es gādāju par krupi un gaidīju kad viņš kļūs par princi. Ikviens man teica, ka tas ir tikai krupis, bet es nevienam neuzticēju. Es ticēju tikai krupim. Es tiešām gribēju precēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu krupi,tad tas nekad nenotiks. Tā pagājuši gadi, un vakar krupisnoMir*s.
Vienkārši nomira no vecuma. Un es ilgu laiku raudāju par to, kas tas nekad nenotiks. Par savu dzīvi, ko pavadīju, lai rūpētos par viņu. Es raudāju, ka esmu veca, un es nevaru skriet pļavā un ķert tauriņus. Un par princi, kuru es nekad neapprecēšu.
“Paskaties uz mani, paskaties!” Vecā sieviete sāka kliegt. “Es esmu tava nākotne!”
“Nē, nē,” kliedza mazā meitene. Viņa gribēja aizbēgt, bet viņas kājas viņai nepaklausīja, un viņa tikai aizvēra acis ar rokām un kliedza: “Nē, nē!”
“Tutraucē man gulēt,” viņa izdzirdēja krēpjainu balsi. Viņa atvēra acis un redzēja, ka viņa guļ uz dīvāna, bet krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.
“Aiznes mani uz gultiņa un esi klusa!” pavēlēja krupis.
Meitene paskatījās uz viņu un viņas galvā skanēja frāzes, ko putns, ragana, burvīte un šī vecā sieviete savā sapnī sacīja:
“Tas ir tikai krupis!”
Viņa izkāpa no gultas, paņēma krupi, piegāja pie durvīm un atvēra tās.
Krupis sajutās kaut ko nelāgu:
“ Hei! Kur tu mani ved?! Viņš kliedza.”
Meitene atvēra durvis, plati atvēzējās un aizmeta krupi cik tālu vien varēja.
“ Ej prom!” Viņa kliedza. “Un neatgriezies. Es nekad tevi nebarošu un nelikšu tevi savā gultā! Šī ir mana māja, un es darīšu to, kas man patīk. Es gribu atkal skriet pļavā, ķert tauriņus un izbaudīt dzīvi! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi tikai krupis!”
Viņa aizver durvis un pirmo reizi pa vairākiem mēnešiem pasmaidīja.