Kaut kas traucē piedot un palūgt piedošanu par rupjību un nekaunību, neattaisnotajām cerībām un sagādātajām sāpēm, klusumu un vientulību. Kaut kas nelaiž vaļā un neļauj dzīvot brīvi. Mēs klausām sevi, bet nesadzirdam, atstumjam pagātni, bet tā nekur neaiziet un neizdzēšas. Varbūt ir vērts atskatīties, pajautāt, saprast un pārstāt nosodīt?
Lasi vēl: Iemesls ir mūsos pašos. Mēs neesam iemācījušies mīlēt tā, kā mīl mūs, mēs pārāk mīlam sevi, uztveram visu kā pienākošos un neprotam skatīties patiesībai acīs. Kāpēc ir jāņem viss, bet atpakaļ jāatdod tikai maza daļiņa?
Kāpēc var neaizdomājoties apvainot, nežēlot un pat atriebt? Tāpēc, ka vecāki visu pacietīs un visu piedos, ticēs, cerēs, neskatoties ne uz ko un par spīti visam? Vecāku mīlestībai nav robežu un tā ir bezgalīga? Svešiem mēs cenšamies un spējam būt labāki, bet blakus saviem tuvajiem noņemam “masku” un atļaujamie būt vienaldzīgi, spējam būt vistīrākie egoisti.
Sanāk, ka mēs diemžēl apvainojam tos, kurus ļoti mīlam, baidāmies pazaudēt, bet sirds dziļumos slēpjam šo sajūtu un paši sev tajā neatzīstamies. Visšausmīgākais malds ir tas, ka vecāki mums būs blakus vienmēr un nekad nemirs.
Par nelaimi, tas tā nav. Reiz dzīve apstāsies, pasaule pārstās riņkot visapkārt, un vairs nebūs ko vainot. Mēs pārstāsim kādam būt visas dzīves jēga. Neviens necīnīsies par mūsu panākumiem un mūsu kompleksiem. Saule tādā pašā krāsā, bet tā nesilda, kad blakus nav mīļās acis un maigās rokas.
Lasi vēl: Ja esat attiecībās ar vīrieti, kas kaut reizi mūžā jums ir iesitis – šis jau ir brīdinājuma signāls.
Nesoliet pazvanīt vecākiem! Tāpēc, ka jūs obligāti to šodien aizmirsīsiet, pēc nedēļas aizmirsīsiet, bet viņi gaidīs. Ar vecumu lietas tiek uztvertas ļoti sāpīgi. Pat netīši izteikts vārds spēj nodarīt sāpes. Vienkārši ņemiet un piezvaniet, lai izdzirdētu tik pazīstamo balsi un pateiktu, ka jūs viņus mīlat ne par kaut ko, bet vienkārši tāpat, kā bērnībā…
