Es uzaugu bez tēva. Un es nezināju, kā ir tad, kad viņš ir ģimenē. Es atceros, kā draudzenes tētis reiz nobučoja mūs uz vaiga un es sajutu viņa durstīgos rugājus.
Pēc daudziem gadiem es sapratu, ka man patīk neskuvušies vīrieši. Draudzenes tēva tēls bija iespiedies atmiņā.
Pēc savu bērnu piedzimšanas es beidzot sapratu, kas ir tēvs, un cik slikti ir, javiņa nav. Es saskatīju savas problēmas, kuras daudzus gadus glabāju sevī. Es sapratu daudzas lietas par sevi. Un beidzot apzinājos, cik ļoti man visus šos gadus ir bijis vajadzīgs tēvs.
Komentāros pie kādas publikācijas par mātēm, kuras savus bērnus “uzgrūž”vecmāmiņām, kāds cilvēks pamatoti atzīmēja: bet kā ir ar tēviem? Tiem acīmredzot šķiet, ka sabiedrība jau sen viņiem ir “izrakstījusi indulgenci”. Radīju bērnu, bet pēc tam “nozudu krūmos” un miers. Nu kas par to, jaunus uztaisīšu!
Kāds ziņu materiāls vēsta– tēvs atlidojis uz Maskavu kopā ar bērniem un atstājis viņus vienus pašus lidostā, lai viņi sagaidītu mammu.Viņa ģimenē nedzīvoja, bet bija gatava pieņemt savas atvases. Izrādās, ka sieviete bija aizgājusi no vīra, jo tasagrāk viņu nereti iekaustīja.
Šo situāciju plašāk neiztirzāsim, jo par to nav pietiekami daudz informācijas, bet pats fakts lieliski ilustrē situāciju, kad tēvs aiziet un pamet savas atvases.Bērni nav pārbijušies, viņiem viss ir labi. Ārēji šķiet, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet iekšēji uz visiem laikiem paliks atmiņā tas, ka “tēvs aizgāja un mūs pameta”.
Uz vecākiem gulstas milzīga atbildība. Mēs ienesam šajā pasaulē jaunas dvēseles, un mums ir jāpilda savi pienākumi. Protams, dažreiz jebkurš normāls vecāks pārdzīvo, mēs pieļaujam kļūdas, kaut ko izdarām nepareizi, varbūt pat traumējam bērnus, paši to nezinot.
Bet mēs cenšamies sniegt mīlestību un rūpes – tā ir laba pieredze, kas bērnam būs nepieciešama viņa dzīves gājumā. Tas nav pat jautājums par materiālo nodrošinājumu (kaut arī tas ir arī vajadzīgs) – daudz svarīgāka ir šī beznosacījuma mīlestības pieredze.
Bet ir cilvēki, kas pamet savus bērnus. Pamet sievu ar mazu bērnu un aiziet. Pamet bērnus lidostā – “kļuva par grūtu viņus audzināt”. Aizbrauc un saka, ka atgriezīsies, bet parasti neatgriežas.
Lasi vēl: Pazaudēji gredzenu, auskaru vai citu rotaslietu? Lūk, ko vēsta ticējumi. Labāk, lai gredzens atrodas
Bet tomēr tas nav tas, kas tiek gaidīts no vecākiem. Mums ir jāaizsargā savi bērni. Vecāki ir vienīgie cilvēki, kuriem jāmīl savs bērns. Nevienam citam šāda pienākuma nav. Bet, ja mīlestības nav, mēs ļoti riskējam neizpildīt savu sūtību, un tas ir ļoti slikti.
Ģimenē ir jābūt abiem vecākiem un tajā ir jāvalda mīlestībai – tad bērniem viss būs kārtībā.
Bet kā uzskati tu – kā jūtas bērni, kad viņus pamet vecāki? Kad tēvs aiziet no ģimenes? Varbūt tev ir personiska pieredze šajā jomā?
Avots:
[…] Kā jūtas bērni, kurus pametis tēvs. Nepārspīlējot var teikt – tā ir trauma mūža garu… […]