Un kur gan ir garantija, ka otrs bērns kļūs par „līmi” viņu attiecībām?
Karīnai bija tikai 23 gadi, kad naktsklubā pie viņu galdiņa bija pienācis kāds puisis. Vienkārši kāds dīvainītis, ne vairāk. Taču Karīnai viņš šķitis foršs, it īpaši, ka par savas uzmanības objektu bija izvēlējies tieši viņu. Viņam bija nospļauties par visiem, viņš skaidri zināja, ko viņš vēlas.
Bet tieši šāda pašpārliecinātība vienmēr piesaistījusi Karīnu. Draudzenes brīdināja, ka šādas klubu iepazīšanās ir domātas vienai naktij, taču pēc divām nedēļām ar izbrīnu konstatēja, ka viņiem vis ir nopietni.
Pēc vēl 2 mēnešiem draugi saņēma ielūgumus uz abu kāzām, bet pēc astoņiem mēnešiem ģimenes jaunajā fotoalbumā parādījušās pirmās bildes un saburzīta dzemdību nama zīmīte ar uzrakstu: „2,8 kg /48 cm, meitene”.
Puiša vecāki pacentās, lai viņu mazmeitai nekā netrūktu. Viņš bija pievērsies savām darīšanām, viņa auklēja bērnu. Kad meitai apritēja gadiņš, viņu ģimenes dzīve juka pa visām vīlēm. Vīrs aizvien vēlāk pārradās mājās no darba un ātri atslēdza ienākošos zvanus. Draudzenes čukstēja, ka viņš krāpj.
Lai gan viņai pašai ir bijusi šāda nojauta, bet kā gan lai dzīvo tālāk? Vai atgriezties pie vecākiem, vai tomēr gaidīt, līdz viņš būs izskraidījies pa citām? Taču viņai prātā ienāca cita, pavisam traka ideja. Pēc vēl 9 mēnešiem viņu ģimenē bija piedzimis puisītis, taču šis fakts nekādi nespēja ietekmēt abu dzīvi un attiecības.
Šāds bijis manu draugu stāsts, un esmu pārliecināts, ka ir visai daudz šādu situāciju, kad laulību cenšas saglabāt ar bērna palīdzību. Vai tā ir ģimenes saglabāšana, vai tikai centieni noturēt vīru? Un kur gan ir garantija, ka otra bērna piedzimšana kļūs par „līmi” viņu attiecībām?
Kur ir garantija, ka viņš nesāks ienīst savu sievu dēļ šādām manipulācijām? Kur ir garantija, ka viss tik tiešām nokārtosies? Un galu galā cik tas vispār ir normāli – uztvert bērnu kā manipulāciju ieroci?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā