Bērni skrēja nopakaļ un bļāva viņai: “Ragana, ragana!”, bet tantīte tik un tā iegāja mājā. To, kas notika tālāk, es atcerēšos līdz pat mūža galam…

“Nikolaj Stefanovič, bet man pat nav par ko jums samaksāt!”, sašutumā atbildēju.

“Liecieties mierā, Sima! Malka pieder tautai – sausā koksne un atlūzušie zari! Neko pretī nevajag! Es tak to daru bērnu labā!”, atbildēja vīrietis, “Ejiet atpakaļ mājās, citādi saaukstēsieties!”

Es biju neizsakāmi pateicīga viņam. Vīrieši ļoti ātri tika galā ar darāmo darbu. Ciema priekšsēdētājs iedeva viņiem par darbu šņabja pudeli un šie ātri aizbrauca mājās. Pats atvadījās un devās prom.

Lasi vēl: Mani bērni un vīrs dievina šīs «Kēksiņpicas»

Visi bērni vēl bez mitas klepoja, taču no klepus zālēm, kuras atveda Nikolaja Stefanoviča sieva, viņiem jau bija kļuvis daudz labāk – klepus bija kļuvis slapjš.

Uz ielas bija sacēlies kaut kāds troksnis. Pa logu es ieraudzīju vecu, galīgi salīkušu kundzīti ar spieķi, kas lēnām devās pa nosniegoto ielu. Viņa vienā rokā nesa sasietu aukliņu, bet bērni, viņu ieraudzījuši, skrēja kur nu kurais vai arī sāka viņu trenkāt un kaitināt, saucot: “Ragana, ragana!”. Taču tantīte nepievērsa viņiem uzmanību, turpināja virzīties mūsu mājas virzienā!
Palika mazliet neomulīgi… Es neesmu māņticīgs cilvēks, taču tantiņa radīja ļoti nepatīkamu sajūtu pret sevi.

Viņa nemaz nepieklauvēja, ienāca mājās, nosita kājas mazliet no sniega un nelūgta ienāca iekšā.
“Sveicināti,” nomurmulēju, kamēr liku bērniem doties aiz manis.

“Mieru šai mājai!”, paklanījusies atbildēja tantiņa. Kā atbilde viņai skanēja bērnu briesmīgais klepus. Tantiņa rūpīgi bērnus apskatīja, nolika uz galda aukliņu, tad sāka ņemt ārā no somas kaut kādas zālītes, pīrādziņus un mazu ievārījuma burciņu. Es klusībā viņu vēroju.

“Kā tevi saukt, apslimusī?”, jautāja tantiņa. Es atbildēju.

“Bet mani sauc ome Ņura. Kādēļ bērnus esi tik tālu novedusi? Es jau vakar to pamanīju, kad šeit tikai ievācāties. Man kļuva žēl bērniņus, tādēļ ierados nostādīt viņus atpakaļ uz savām kājām, pie reizes māmiņai iemācīt domāt!”, tā stāstīja tantiņa, kamēr smaidot deva bērniem pa karamelei katram.

“Klausies šurp, meitēn! Dodies uz manu pagalmu un atnes lielo sili, kas karājas ārā pie krāsniņas, paķer arī vara bļodiņu, paķer pavairāk salmus! Pasteidzies!” Viņa aizsūtīja mani uz savu māju, pastāstīja, kā turp nokļūt. Es nejutu no viņas nekādus draudus, tādēļ steidzos uz viņas māju.

Pa to laiku tantiņa iekurināja krāsi – to daļu, kurā parasti cepa pīrādziņus – un sāka vārīt ļoti lielu daudzumu ūdens, sametot tajā visādas zālītes, kuras patīkami smaržoja.

Krāsniņa sakūrās, tantiņa izņēma no tās ārā visus pelnus, ielika krāsnī salmus un toverīti ar zāļu novārījumu, kā arī metāla bļodu, kurā bija kaut kas līdzīgs ziepjūdenim. Viņa pavēlēja man noģērbties līdz veļai un līst silītē iekšā. Es no sākuma protestēju, bet tas bija bezjēdzīgi. Ielīdu silē, bet tajā bija ļoti neērti un karsti, taču paciešami.

Viņa lika man paņemt rokās jaunāko meitiņu, kārtīgi iztvaicēties kopā ar viņu, apslacināt un nomazgāt ar zālīšu novārījumu un ziepjūdeni. Švammes vietā viņa mums iedeva ļoti maigu sienu. Meita sāka klepot un izspļāva veselu kamolu krēpu. Viņa kārtīgi sasildījās un saelpojās veselīgo zālīšu tvaikus. Tantiņa man viņu savāca un ietina siltā sedziņā. Visu šo procedūru atkārtoju ar abiem pārējiem bērniem.

Es kārtīgi izmērcējos un arī iespēju robežās nomazgājos. Es izkāpu no silītes, bet tantiņa jau bija iedevusi viņiem zālīšu tējas, turklāt bērni pārsteidzoši ātri aizmiga – paši! Kopš tās dienas bērni sāka izveseļoties, bet ar omīti Ņuru mēs kļuvām par labiem draugiem – līdz pat viņas mūža galam.

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru