Plaša pētījuma rezultātā ir secināts tas, ko jūs, iespējams, jau uzminējāt: jo vairāk naudas jums ir, jo laimīgāks jūs, iespējams, būsit.
Jau 2018. gadā tika publicēts pētījums, kurā secināts, ka nauda padara jūs laimīgāku, bet līdz noteiktam brīdim. Taču, tiklīdz sasniedzat aptuveni 60–75 000 dolāru algu gadā (ja dzīvojat ASV), jūsu laimes līmenim ir tendence izlīdzināties un lielākas naudas nopelnīšana vairs neuzlabos jūsu emocionālo pašsajūtu. Tagad Metjū A. Kilingsvorts veica jaunu pētījumu, kas publicēts žurnālā “Proceedings of the National Academy of Sciences”. Minētais autors nolēma atkārtot un uzlabot šo eksperimentu ar pielāgotu metodoloģiju, lai noskaidrotu, vai iepriekšējie atklājumi paliek spēkā.
Sākotnējā pētījumā tika izmantoti dati par ienākumiem un laimes vērtējumiem no lietotnes Track Your Happiness. Dalībniekiem tika lūgts novērtēt, cik laimīgi viņi jutušies pēdējā laika periodā, kas, pēc Kilingsvorta domām, nav viegli izdarāms, jo cilvēkam jādomā par pagātnē piedzīvoto, kas vairs nav objektīvs skatījums uz notikušo.
“Tas prasa, lai cilvēki precīzi atcerētos, kā viņi jutās dažādos pagātnes brīžos, un pēc tam šīs atmiņas precīzi jāintegrē vienā atbildē, kas ir neaizsargāta pret atmiņas kļūdām un sprieduma subjektivitāti,” viņš rakstīja jaunajā pētījumā.
“Galējā gadījumā tas nozīmē, ka, neraugoties uz atmiņu raisītām sajūtām, ienākumiem var būt maza vai pat nekādas saistības ar cilvēku patieso piedzīvoto labklājību dzīves laikā. Atcerētās jūtas var arī radīt situāciju, kad mākslīgi tiek izslēgta ienākumu saistība ar laimes izjūtu. Tas nozīmē, ka faktiskajai labklājībai varētu būt spēcīgāka saistība ar ienākumiem, nekā cilvēks to parāda savās atbildēs.”
Jaunajam pētījumam Kilingsvorts varēja iegūt datus, kas novērsa iespējamo atmiņas radīto novirzi. Izmantojot to pašu lietotni, jaunais pētījums mudināja lietotājus visas dienas garumā uzdot jautājumu “kā tu šobrīd jūties?”, piedāvājot atbildes no “ļoti slikti” līdz “ļoti labi”. Viņiem tika uzdots arī jautājums “cik kopumā esat apmierināts ar savu dzīvi?”, un atbildes variēja no “nemaz neesmu apmierināts”, līdz “esmu ārkārtīgi apmierināts”.
Apkopojot datus no 1 725 994 respondenta (no tiem 33 391 bija nodarbināti, darbspējīga vecuma pieaugušie, kas dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs), viņš atklāja, ka attiecība starp ienākumiem un laimes līmeni ir diezgan lineāra gan pieredzējušās labklājības ziņā, gan apmierinātībā ar dzīvi.
Pētījums bija kvantitatīvs, taču Kilingsvorts piedāvāja vairākus skaidrojumus, kāpēc pastāv šāda saistība starp ienākumiem un labklājību un apmierinātību ar dzīvi.
“Viena iespēja ir tāda, ka cilvēki tērē naudu, lai mazinātu ciešanas un palielinātu baudu, un naudas apjoms, kas tiek novirzīts šiem mērķiem, ir atkarīgs no cilvēku ienākumiem,” viņš rakstīja pētījumā. Autors arī piebilda, ka, cilvēkiem, kuru ienākumi bija iepriekš zemi, bet vēlāk pieauga (nepārsniedzot 80 000 dolāru gadā), bija spēcīgāka saistība ar samazinātām negatīvajām izjūtām, kas atbilst iespējai, ka pāreja no zemiem ienākumiem uz vidējiem var būt īpaši noderīga, lai izvairītos no ciešanu cēloņiem (vai mazinātu tos).
Tas ir, jo vairāk jums ir pieejamie ienākumi, jo vairāk jūs varat tērēt, lai justos mazāk briesmīgi (vai, lai justos laimīgāki, ja vēlaties mazāk negatīvu skatījumu). Savukārt cilvēkiem, kas nepelna milzīgas naudas summas, pētījums nespēja atrast robežpunktu attiecībām starp naudu un labklājību.
“Nebija arī ienākumu sliekšņa, pie kura atšķīrās pieredzētā un vērtējamā labklājība; tā vietā augstāki ienākumi bija saistīti gan ar labāku pašsajūtu, gan ar lielāku apmierinātību ar dzīvi kopumā,” secināja autors.
“Lai gan var būt kāds punkts, pēc kura nauda zaudē savu spēku uzlabot labklājību, pašreizējie rezultāti liecina, ka šis punkts var būt augstāks, nekā tika uzskatīts iepriekš.”