Mana mamma bija draudzene kādam precētam vīrietim, no kura es arī piedzimu. Cik es sevi atceros, patstāvīgas dzīvesvietas mums nebija, visu dzīvi klejojām no viena īres dzīvokļa uz citu.
Kad man bija pieci gadi, mamma iepazinās ar kārtējo vīrieti un vēlējās būt ar viņu kopā, bet viņš uzstādīja noteikumu, ka veidos attiecības tikai tad, ja viņa būs viena.
Viņa viegli un vienkārši iemainīja mani pret šo vīrieti. Vienkārši atveda mani pie mana tēva iedevusi rokās visus nepieciešamos dokumentus. Viņa piezvanīja pie tēva dzīvokļa durvīm, izdzirdēja kā tiek atslēgtas durvis un aizbēga. Bet es paliku stāvam aiz durvīm.
Durvis atvēra tēvs un apstulba, mani ieraugot. Ieveda dzīvoklī. Viņa sieva labi mani uzņēma, tāpat arī viņas bērni – meita un dēls. Tēvs no sākuma gribēja mani atdot bērnu namā, bet viņa sieva nepieļāva tādu rīcību, pasakot, ka es neesmu vainīgs pie šīs situācijas. Vienkārši svēta sieviete.
Lasi arī: “Mūsus meita saslima ar bērnu cerebrālo trieku pēc neveiksmīgas vakcīnas”: patiess stāsts
Es no sākuma gaidīju savu īsto māti, domāju, ka viņa tūlīt-tūlīt atnāks man pakaļ. Bet pēc tam pārstāju, un sāku sava tēva sievu saukt par mammu. Mans īstais tēvs neizjuta siltas jūtas ne pret vienu no saviem bērniem, nemaz nerunājot par mani. Mani viņš uzskatīja par lieku muti pie galda, bet turpināja uzturēt, tāpat kā pārējos ģimenes locekļus. Pats viņš bija diezgan despotisks cilvēks. Kad viņš nāca mājās, mēs visi kopā ieslēdzāmies bērnu istabā un centāmies netrāpīties viņam ceļā. Un tad, kad viņš tomēr aizgāja pie kārtējās jaunās mīļākās, mēs visi atviegloti uzelpojām.
Tajā laikā mēs jau bijām praktiski pieauguši. Māsa un brālis beidza skolu. Apstākļu sakritības dēļ, mēs bijām vienaudži, tāpēc es arī gatavojos izlaiduma eksāmeniem skolā. Lūk, tā trīs absolventi. Mēs palīdzējām cits citam, pavelkot mācību priekšmetos. Katrs no mums sapņoja iestāties prestižā institūtā. Tēvs kaut arī nebija pret mums maigs, bet mācības apmaksāt solīja un savu doto vārdu turēja. Mēs iestājāmies un izmācījāmies, apgūstot tās specialitātes, par kurām sapņojām. Bet pēc tam tā gadījās, ka mūsu tēvs nomira. Pēc viņa palika labs mantojums.
Viņa pēdējai mīļākajai nekas nepalika – viņa vienkārši nepaguva apprecēties ar mūsu tēvu. Bet mēs visi palikām viņa firmas un naudas uzkrājumu pilntiesīgi īpašnieki. Mēs turpinājām attīstīt biznesu. Un pienāca tāds brīdis, kad vajadzēja braukt uz ārzemēm, atvērt jaunu filiāli. Tika nolemts, ka galvenais tajā filiālē būšu es. Es piedāvājos paņemt līdzi mūsu mammu – viņa kā neviens cits bija cienīga aizbraukt uz siltajām zemēm. Māsa ar brāli atbalstīja manu ideju.
Un te pienāca brīdis, kad mums bija jābrauc prom. Un te pēkšņi uzradās mana bioloģiskā māte. Es viņu uzreiz pazinu. Manās bērnības atmiņās iespiedās viņas tēls uz ilgiem gadiem. Viņa, uzzinājusi, ka es aizbraucu, nolēma par sevi atgādināt:
„Dēliņ, es esmu tava īstā māte! Vai patiešām tu aizmirsi mani? Tu esi tā pieaudzis. Bet es tā skumu un pārdzīvoju, par to kā tu dzīvo. Mēs varam beidzot dzīvot kopā!”.
Viņas bezkaunība mani satrieca:
„Protams, es atceros tevi! Atceros kā tu bēgi prom no durvīm, atstājot mani pavisam maziņu vienu pašu. Un tu man neesi māte. Mana māte tagad brauks kopā ar mani. Un tevi es pat nemaz pazīt nevēlos”.
Apgriezos un aizgāju. Un ne gramu nenožēloju par to. Mana mamma ir tā, kura nenobijās un pieņēma sava vīra bērnu no pavisam svešas sievietes, un uzaudzināja mani mīlestībā un ar maigumu. Mēs aizbraucām ar viņu uz citu valsti. Tur es sastapu savu nākamo sievu. Un pie viena arī mammu apprecināju ar brīnišķīgu vīrieti.
avots: jellyroom.su