Tie, kuriem ir bail, ir tikpat bīstami kā pārgalvīgie. Ja ceļa posmā atļautais ātrums ir 90 km/h, bet kādam ir bail braukt ātrāk par 70 km/h, tas uzreiz izraisīs ķēdes reakciju nevajadzīgai bīstamai apdzīšanai. Tie saprātīgie, loģiski domājošie par sevi parūpēsies. Ar to es domāju autovadītājus, kas piedalās ceļu satiksmē (nevis sēž telefonā), saprot, ko dara, seko līdzi visam, kas notiek uz ceļa. Tad arī var sekot adekvāta rīcība – redzot kādu veicam pārgalvīgu manevru, šāds autovadītājs pavirzīsies nedaudz malā vai, ja nu kaut kas notiek, paredzēs kādus izejas variantus – domās divus trīs soļus uz priekšu. Savukārt bailīgajiem braucējiem ir jāiet uz kursiem, jāmācās, lai iekļautos plūsmā.
Kas vēl jāņem vērā uz ceļa vasarā?
No 1. jūnija uz ielām parādīsies daudz vairāk bērnu – viņi arī būs ar velosipēdiem, skrituļdēļiem vai vienkārši skries. Bērniem galvā ir vasara, brīvlaiks un rotaļas – autobraucējiem jābūt ļoti prātīgiem. Vēl bīstama ir migla, par dzīvniekiem pat nerunājot – tos nekad nevar iepriekš prognozēt. Var tikai kārtējo reizi atgādināt skarbo patiesību –
ja dzīvnieks nav augstāks par dzinēja pārsegu, tad diemžēl drošāk ir braukt virsū nevis raut mašīnu malā. Ja dzīvnieks augumā ir virs motora pārsega, jāmēģina izvairīties, jo, uzbraucot tam tieši virsū, ir liels risks, ka dzīvnieks būs iekšā logā.
Un vēl – karstums! Karstumā satiksme bieži kļūst agresīva, intensīva un saraustīta. Un uz grants ceļiem? Klasiska lieta uz grants ceļiem – tie kas grib pabraukt ātrāk, bieži vien neievēro savu joslu. Grants ceļi parasti ir līkumaini, un, pazaudējot savu joslu, var gadīties frontālās sadursmes. Sausā laikā putekļi, ko atstāj priekšā braucošais, mazina
redzamību, bet lietus laikā grants ceļi kļūst ļoti slideni. Vasarā atsevišķos posmos braukšanas ātrums tiek palielināts līdz 100 km/h. Kā jūs to vērtējat? Tas ir normāli. Problēma ir tāda, ka Latvijā nav šoseju, kurām būtu pilnvērtīgas divas joslas vienā virzienā, bet 1,5 joslu, kas ir uz Tallinas un Bauskas šosejas, cilvēki neprot izmantot. Autovadītāji nesaprot tādu pabīdīšanos, sarūmēšanos. Problēmas rada ātrums, pārgalvība un nemācēšana apdzīt. Viens paiet malā, cits nepaiet, kāds brauc kā pa divu joslu ceļu, sanāk bardaks. Ja vēl pa vidu kāds mocis gadās…
Tās nebeidzamās čūskas no/uz Rīgu piektdienās un svētdienās tiešām ir problēma
Problēma ir tāda, ka šajās rindās parādās gan nekaunība, gan pārgalvība, gan arī autovadītāji, kas baidās – rodas liels stress. Man ir elementārs piemērs par lēnajiem braucējiem. Pērn mēs braucām no Jūrmalas uz Kolku. Atļautais ātrums 90 km/h, plūsma ‒ klasiskais variants – 100 km/h. Viena mašīna brauc uz 70 km/h, aiz viņas braucošais nevar saņemties veikt apdzīšanu, tad braucu es, aiz manis vēl viens, bet aiz tā – mocis. Te pēkšņi uzrodas
viens, kas ir ātrāks par visiem un iet šai rindai garām, iespraucas man priekšā, es ieturu distanci ‒ viņu palaižu. Viņam vēl divas mašīnas priekšā. Arī pretī nāk plūsma, bet šis ātrais tomēr iet uz apdzīšanu – izrauj mašīnu ārā, vienu apdzen, otrai nonāk blakus, kad pretimbraucošais jau rauj malā, putekļiem paceļoties. Apdzinējs galu galā nonāk rindas priekšā, bet pirmais – bailīgais strauji bremzē, un visi pārējie ir spiesti darīt to pašu, turklāt katram nākamajam jau jābremzē arvien spēcīgāk. Un beidzamajam jau ir jāmet pa mēmajiem. Turpretī mocis fiziski tā nevar nobremzēt (apdzīt arī nevar, jo pretī brauc mašīna). Kas viņam atliek – raut pa labi uz sāniem. Mocis aizlido, vadītājs un pasažieris nokrīt. Nevienam neviens nav pieskāries, neviens it kā nav vainīgs, bet mocis ‒ pamatīgi apdauzījies. Mēs apstājāmies, tie cilvēki bija pilnā ekipējumā, tāpēc viņiem par laimi viss bija kārtībā. Taču vainīgs šajā situācijā bija ne tikai tas, kurš apdzina, bet arī tas, kurš visam priekšā brauca uz 70 km/h. Ķēdes efekts.
Drošas braukšanas padomi:
Koncentrēšanās
Pie stūres mums vienmēr ir jābūt ieslēgtiem. Tajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, ir jāapzinās – kurā joslā tu atrodies, kas notiek priekšā, kas ‒ aizmugurē. Vai kāds nāk pretī, vai labajā malā ir kāds riteņbraucējs vai gājējs. Ja tu kā autovadītājs esi ieslēgts un skaties, kas notiek apkārt, seko līdzi tam, ko dari, tad nevajadzētu būt problēmām. Ja vēl ir izietas speciālās apmācības, tad šīs funkcijas ir jau iekšā zemapziņā – kājas un rokas strādā kopā ar galvu. Arī profesionāls sportists, ja sēdēs telefonā, nenoreaģēs.
Lai turpinātu lasīt rakstu, spied “Tālāk”