Viss sākās pavisam negaidīti. Ap divdesmit otro grūtniecības nedēļu Katei sākās krampji, viņu steigšus aizveda uz Slim**cu. Ar šausmu pilnām acīm Kate ķērās pie ārstiem, lūdzot: “Izglābiet manu bērniņu! Izglābiet Annu! Palīdziet manai mazulītei!” Apstādināt pēkšņo dzemdību procesu ārstiem diemžēl neizdevās. Anna piedzima jau mirusi. Kate lūdza, lai viņai parāda meitiņu, taču viņu ietina un aiznesa prom, sakot, ka tā neesot pieņemts. Kate palika viena pati uz dzemdību galda, tā arī nepiedzemdējusi sev bērniņu. Sanitāre, kas tīrīja grīdu, nezināmu iemeslu dēļ atvēra lodziņu un aizgāja, šādi ielaižot telpā aukstumu, kas pa taisno aizgāja līdz Kates katrai ķermeņa šūniņai, sirdij un tad arī dvēselei.
Lasi vēl: Tik superīga ideja kā pārsteigt viesus pie galda – noteikti izmēģini! Ļoti viegli!
Līdz viņas apziņai pavisam lēnām nonāca doma, ka viņa ir zaudējusi jau otro bērniņu. Pēkšņi, nespēdama vairs paciest sāpes, viņa pilnā balsī sāka raudāt un kliegt – par notikušo, par Anniņu, par Salvi. Viņai tajā brīdī gribējās kļūt atkal maziņai, ierāpties mammai klēpī un par visu aizmirst. Katei iedeva ļoti spēcīgus nomierinošos medikamentus, bet naktī viņa atkal redzēja to pašu sapni, kad viņas Anniņa no viņas aizgāja, turklāt uz visiem laikiem. Taču tā vietā, lai mātu ar rociņu, meitiņa teica: “Lūdzu, saproti!”
Kad Kate atgriezās no Slim**cas, viņa ne dienu nevēlējās palikt mājās, tādēļ devās pa taisno uz darbu. Kolēģi centās viņas klātbūtnē vispār neaizskart tēmu par bērniem. Lai arī kā Kate centās, viņa nespēja tikt galā ar savām sāpēm. Viņa vairs nekontaktējās ar draudzenēm, kurām bija bērni, pārslēdza televizorā kanālus, ja kādā no tiem rādīja mazos ķiparus. Salvis redzēja sievas briesmīgās sāpes, lūdza, lai viņa visu izstāsta, izraudas, izkliedzas no sirds, bet viņa katru reizi tikai atbildēja: “Tev to nesaprast!” Šādā veidā viņu starpā tika izveidota milzīga siena.
Pagāja trīs mēneši, kādu svētdienas rītu pie durvīm zvanīja omīte Raja, kas teica Katei, lai viņa ģērbjas un nākot viņai līdzi.
Lasi vēl: Pareģo savu nākotni pats ar šī testa palīdzību! ĪSTS ATRADUMS!
Tā Kate arī izdarīja – neko neteikdama saģērbās un gāja ārā. Omīte aizveda Kati uz baznīcu – dievkalpojumu. Tēvs Mihails, par kuru nemitīgi runāja kaimiņiene, satika viņus pie ieejas. Viņš pasveicināja Kati, bet sievietei acīs pat mazliet asaras sariesās – no viņa nāca tik daudz siltuma un mīlestības, ka Kates aukstā sirds teju atmaiga. Viņa bija lasījusi dažādus svētos rakstus, bet šeit viņai priekšā stāvēja cilvēks, kas mirdzēja no iekšienes. Visa dievkalpojuma laikā Katei pār vaigiem tecēja nevaldāmas asaras, kas tīrīja viņas dvēseli, aizskalojot prom sēras un sāpes. Pēc dievkalpojuma Kate piegāja pie mācītāja un prasīja: “Tēvs, sakiet, kur aiziet nedzimušie bērniņi?” Uz to tēvs atbildēja: “Bezgrēcīgās dvēseles nokļūst Paradīzē un kļūst par eņģeļiem,” mācītājs smaidot atbildēja.