Piegāju pie durvīm, un neatverot, ieskatījos durvju actiņā. Aiz durvīm neviena nebija. Paraustīju plecus, grasījos iet prom, kad atkal atskanēja zvans. Es atkal paskatījos actiņā, bet nevienu neredzēju. Kāpņu telpā bija gaisma, tāpēc pēc zināmas vilcināšanās es nolēmu atvērt durvis.
Un ieraudzīju balodi. Putns sēdēja vai drīzāk karājās uz zvanu pogas, ko bija satvēris ar nagiem. Zvans turpināja izmisīgi džinkstēt. Lai gan es vicināju rokas, balodis nepārtrauca savu nodarbi. Ar lielām grūtībām man izdevās viņu atraut no zvana pogas un izlaist ārā caur atvērtu kāpņu telpas logu.
Es aizvēru durvis un pārgurumā atspiedos pret tām ar muguru – nezin kāpēc es visa trīcēju. Tas taču bija tikai putns! Bet no kurienes mūsu kāpņutelpā varēja uzrasties balodis un vēl tādā laikā, kad tam ir jāguļ? Es biju pārliecināta, ka tas nav vienkārši tāpat, tā ir kaut kāda zīme, tikai kāda?
Pagāja vēl daži gadi. Bēdas lēnām norima, tikai jutos sarūgtināta, ka visu šo laiku es ne reizi nebiju redzējusi vīru sapnī. Un tad kādu dienu viņš mani apciemoja. Šis sapnis bija ļoti spilgts un neparasts. Es sapņoju, ka tuvojos savai mājai un pēkšņi uz soliņa ieraugu vīru viņa ierastajā T-kreklā un džinsos. Nepavisam ne drēbēs, kurās mēs viņu apbedījām.
Lasi vēl: Pavadi pašizolāciju lietderīgi: attīri mājokļa enerģētiku, lai šajā laikā slimības ietu ar līkumu
Sapnī es saprotu, ka tā nevar būt, ka viņš jau sen ir miris. Es dodos pie viņa un vaicāju, ko viņš šeit dara. Un vīrs man atbild, ka gaidot mani, jo gribējisuzzināt, kā mēs dzīvojam bez viņa un vai ar mums viss ir kārtībā. Mēs mazliet aprunājāmies, es viņam pastāstīju dažus jaunumus. Tad viņš piecēlās, atvadījās un teica, ka esot jāiet. Viņš pagriezās un devās prom. Bet es joprojām stāvēju un kādu brīdi vēroju viņu aizejam.
Avots:
[…] Mirušais pēc pāragras nāves trīs reizes apciemo sievu un bērnus. Reāls sievietes stāsts, kas… […]