Es vienkārši stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, pēkšņi blakus piebrauca melns džips, kurā sēdēja zolīda paskata vīrietis melnā uzvalkā. Viņš prasīja, vai zinot, kā nokļūt līdz konkrētai ielai. Es ātri mēģināju pastāstīt, tomēr viņš atcirta, lai lecu iekšā mašīnā un parādot pats, pie reizes aizvedīs, kur mani vajag.
Parādīju vietu, kur jābrauc un turpat blakus dzīvoju arī es. Viņš mani aizveda tieši pie mājām, tomēr tad es pamanīju, ka mana bijusī sieva pastaigājas ar savu jauno draugu.
Es izkāpu no džipa mēģinādams izskatīties pavisam nosvērts un mierīgs. Mana bijusī sieva vienkārši pieskrēja klāt un prasīja man, no kurienes esmu atbraucis. Džipa šoferis vēl nebija nekur aizbraucis un esot labā garstāvoklī viņš uzsāka spēlēt nelielu teātri un man teica :
“Šef! Man Jūs gaidīt, vai pagaidīt, līdz izdarīsiet savas darīšanas?” To pateikdams, viņš pameta man savas mašīnas atslēgas.
Bijusī sieva to dzirdot, sāka šņukstēt un sāka tecēt asaras. Viņa pagriezās un skrēja projām, jaunais vīrs skrēja viņai pakaļ.
Tomēr es tajā brīdī biju pilnīgi apjucis un nesapratu, kas īsti notiek, taču džipa īpašnieks histēriski sāka smietis un uzjautrinājās par sievietes reakciju. Stāsta morāle ir pavisam vienkārša : Ir brīži, kad vajag palīdzēt otram, kad tas nepieciešams!