Šo stāstu man izstāstīja mana sena universitātes draudzene. Viņai ir 14 gadus veca meita, kura, kā jau daudzi citi pusaudži, piedzīvo smagu periodu. Meitene mācās labi, bet kategoriski atsakās kārtot savu istabu. Draudzene centās viņu pierunāt, rājās ar viņu, bet viss velti. Pieslēdza vīru. Un reiz pie vakariņām viņš meitai ar mierīgu sejas grimasi saka:
– Meitiņ, mēs te ar mammu izlēmām, ka turpmāk tavu istabu kārtošu es.
Draudzene šokā (nekas tamlīdzīgs netika runāts), meitene priecājas, ka mamma beidzot liks viņu mierā. Bet ģimenes galva vēsā mierā turpina:
– Rīt pat iztīrīšu rakstāmgaldu, sakārtošu gultu, pēc tam arī skapī ieviesīšu kārtību. Esmu pārliecināts, ka neatradīšu tur neko neparastu.
Te meitene sāka sarkt, pēc tam bālēt (gluži kā biete). Nesen kā palika mēnesis, un viņas istabā ir ideāla kārtība. Draudzene, protams, ir priecīga, tikai vīrs tā arī viņai neizstāstīja, ka meitas istabā nekas neparasts paslēpts nemaz nebija…
avots: marketium.ru