Paldies! Šāda svētība vienmēr ir zelta vērtē – āmen!
Es dzīvoju saticībā ar Dievu, tādēļ lūgšanas man ir svēta padarība. Lai to darītu, man nav nepieciešama īpaša diena vai vieta. Es lūdzu tad, kad mana sirds man to liek.
Esmu pateicīga par visu, kas man ir. Pat tad, ja man ir grūti vai slikti, es turpinu lūgties, jo zinu, ka Dievs man ir sagādājis ko labu. Visas grūtības ir mācība, par kuru arī esmu pateicīga.
Lūgšana par bērniem – pēc katras vietas, kur teikts “mans bērns”, “mana radība” prātā jāiedomājas sava bērna vārds.
Lasi vēl: 7 frāzes, kuras atbaida no tevis naudu
Lūgšana ir dzīvesveids. Cilvēks, kas lūdz Dievu, lūgšanas mēdz teikt pat visu cauru diennakti. Viņš guļ līdzās lūgšanām, viņš sapņo par lūgšanām. Šis cilvēks it kā guļ Dieva rokās, bet, kad pamostas, viņš mostas Dieva svētībā. Pirmais, kas šim cilvēkam pēc pamošanās ienāk prātā, ir pateicība – visdziļākā un patiesākā pateicība.
Viņš ēd līdzās Dievam, dzer līdzās Dievam, viņš iet līdzās Dievam, viņš elpo līdz ar Dievu. Visa šī cilvēka diena – vienas nebeidzamas lūgšanas.
Lūgšanas kļūst par viņa dzīves jēgu, ikdienas darāmo darbu saraksta augšgalu – tas kļūst par viņa eksistenciālo būtību. Lai arī ko viņš darītu – lūgšanas iet roku rokā ar to.
Lūgšana nav vērtība, tā nav iemācītu frāžu nemitīga atkārtošana, tā nav deklamēšana vai citēšana.
Lūgšana ir neredzama Dieva klātesamība.
Cilvēks var atrasties jebkur un darīt pilnīgi jebko, taču viņa sirdī viņš vienmēr paklanās Dieva priekšā – lūgšanas nekad nebeidzas, tāpat kā pateicība. Reizēm lūgšana nāk uz āru, bet reizēm tā plūst cilvēka sirdī.
Lūgšana ir dzīvesveids, tas ir dzīves ceļš, tas noteikti nav parāds, bet gan piedošana; nepakļāvība un nepiespiešana, tas nav veids, kā manipulēt ar Dievu. Lūgšana un pieprasīšana nebūt nav viens un tas pats. Mēs varam lūgt, bet pieprasīt gan nē. Mēs varam prasīt tā, kā mazs bērns prasa savai mātei. Tajā visā nav nekāda pieprasīšana; viņš ir bezspēcīgs, viņš no saviem vecākiem ir atkarīgs. Viņš vienkārši lūdz.